Starptautiskā adopcija

Viens no ģimenes tiesību institūtiem, kuriem tiek pievērsta uzmanība arī starptautisko privāttiesību kontekstā, ir adopcija, jo dažādās valstīs un tiesību sistēmās dažādi tiek saprasts adopcijas jēdziens un tās tiesiskās sekas, kas rada problēmas gadījumos, kad adopcija notiek ar ārvalstu elementa piedalīšanos, jo dažādās valstīs dažādi tiek risināti adopcijas tiesisko seku jautājumi, kā, piemēram, adoptētāju vecāku varas apmērs, tiesības adoptētajam un adoptētājiem lietot vienam otra īpašumu, saņemt kompensāciju otra vardarbīgas nāves gadījumā, bet jo īpaši bieži strīdi rodas attiecībā uz mantošanas tiesību jautājumiem.

Savukārt citās valstīs izpratne par adopciju un tās tiesiskajām sekām var atšķirties, jo, piemēram, vispārējās tiesību sistēmas valstīs adopciju ilgāku laiku nepazina tādā izpratnē, kāda tā pastāv civiltiesību sistēmas valstīs, kur, balstoties uz romiešu tiesībām , adopcijas institūts bija attīstīts. Tomēr mūsdienās arī vispārējo tiesību sistēmas valstīs adopcijas izpratne tuvinājusies civiltiesību sistēmā pazīstamajai izpratnei, kaut arī agrāk adopcijas jēdziens vispārējo tiesību sistēmas valstīs tika lietots gan attiecībā uz leģitimāciju, paternitātes atzīšanu, gan adopciju. Mūsdienās ASV ar adopciju saprot oficiālu procesu, kura rezultātā tiek radītas bērnu un vecāku attiecības starp personām , starp kurām nav šādu dabisku attiecību.*

Starptautiskajās privāttiesībās adopcijas jautājumos likumu kolīzijas attiecas, pirmkārt, uz tiesas jurisdikciju adopcijas apstiprināšanā, un, otrkārt, uz adopcijas un tās seku atzīšanu citās valstīs.*

Ja visas adopcijā iesaistītās puses paredzamie adoptētāji, adoptējamais bērns, dabiskie vecāki vai aizbildņi dzīvo vienā un tajā pašā valstī, nerodas nekādas problēmas spriedums, ar kuru kompetenta tiesa apstiprinājusi adopciju, būs spēkā visur. Jautājums kļūst sarežģītāks, ja pusēm ir dzīvesvietas dažādās valstīs.

LR Civillikuma Ievada normās nekas nav minēts par to, kāds likums piemērojams adopcijas procesā. Vadoties no analoģijas ar 9.p.1.d., kas nosaka, ka aizbildnību vai aizgādnību nodibina pēc Latvijas likuma, ja aizbildnībai vai aizgādnībai pakļaujamās personas dzīvesvieta ir Latvijā, varētu domāt, ka arī adopcija veicama pēc Latvijas likuma, ja adoptējamā dzīvesvieta ir Latvijā. Savukārt profesors J.Bojārs uzskata, ka Latvijas likums ir piemērojams, ja adoptētāja dzīvesvieta ir Latvijā,** pamatojoties uz analoģiju ar Civillikuma 15.p.1.d. vecāku un bērnu personiskās un mantiskās attiecības nosakāmas pēc Latvijas likuma, ja personai, kam pieder vecāku vara, dzīvesvieta ir Latvijā. Tomēr šāds apgalvojums varētu neizturēt kritiku, jo Civillikuma 15.p. iet runa par jau pastāvošām vecāku un bērnu attiecībām, un to drīzāk var piemērot gadījumos, ja adoptējamā bērna bioloģiskajiem vecākiem dzīvesvieta ir Latvijā, jo ne visos gadījumos adopcija notiek pēc tam, kad bioloģiskajiem vecākiem atņemta vecāku vara.

Tā kā galvenais faktors, kurš tiek ņemts vērā adopcijas lietā, ir bērna interešu aizsardzība, tad īpaši vispārējo tiesību sistēmas valstīs tiek uzskatīts, ka vislabāk bērna tiesības var aizsargāt bērna domicila valsts, tādēļ arī jurisdikcija adopcija lietās piekrīt adoptējamā bērna domicila valsts tiesai. Bez tam nav pamata domāt, ka ar ārvalsts tiesā apstiprinātu adopciju varētu apdraudēt adoptētāju domicila valstī pastāvošos sociālos institūtus un tādēļ būtu nepieciešama īpaša adoptētāju domicila valsts tiesas iejaukšanās..