Starptautiskajās privāttiesībās Laulību šķiršana, ārzemēs šķirtu laulību atzīšana un atkal apprecēšanās starptautiskajās privāttiesībās

2. Jābūt ārzemnieka sagādātiem pierādījumiem, ka spriedumu atzīs viņa dzimtenē.

Hāgas konvencijas Art 1 nosaka: “Sekojošā konvencija pielietojama dalībvalstu starpā atzīstot laulības šķiršanas..., kas izdarītas kādā no konvencijas dalībvalstīm pamatojoties uz tiesiskām vai citādi oficiāli atzītām metodēm un ir tiesiski saistošas.” Hāgas konvencija tātad pamatā ir pielietojama tajos gadījumos, ja laulības šķiršanas vai atzīšanas valsts ir pievienojusies Hāgas konvencijai.

Hāgas konvencija attiecas tikai uz laulības šķiršanām. Konvencijā nav dota neviena oficiāla laulības šķiršanas definīcija. Šis jēdziens tiek noteikts pēc tās valsts tiesībām, kas laulību šķir. Laulības šķiršanas privātā kārtā pēc abpusējas laulāto vienošanās, vai vienpusēja šķiršanās no konvencijas izslēgtas. Pēc konvencijas Art. 1 1 laulības šķiršana par tādu atzīstama no brīža, kad tā ir tiesiskā vai citādi oficiāli atzītā veidā ierosināta. M. a. W. valsts pārvaldes institūcijām ir jāpiedalās laulības šķiršnā. Taču nav noteikts, ka tai noteikti jābūt tiesai. Tā var būt valsts pārvaldes iestāde, reliģiska instance vai arī likumdevēj orgāni ciktāl tās pēc attiecīgās valsts likumiem ir kompetentas laulības šķiršanā. Tādejādi Hāgas konvencija “aizvrer durvis” ne tikai tālo Austrumu zemēm konsensscheidungen), bet arī tuvo Austrumu zemēm (Talk, Get), kas ir pretrunā ar Hāgas konferences universālā pielietojuma principu.

Hāgas konference ar nolūku koncentrēja uzmanību tajā galvenokārt tikai uz laulības šķiršanu, un neņem vērā blakus parādības. Tā arī ir pareizi, jo laulības šķiršanas blakus sekas palielina risināmo problēmu loku un tas varētu ne tikai apgrūtināt konvencijas sastādīšanu, bet arī apdraudēt tās eksistenci vispār. Konvencijas Art 1 2 šajā sakarā ir šāds: “Konvencija neatiecas ne uz parādu prasījumiem ne papildus mēriem vai notiesāšanu, kas izteikti šķiršanas prāvā. It īpaši tā nav pielietojama notiesāšanā, kuras sekas ir naudas maksājumi vai arī attiecībā uz bērnu nodrošināšanu.

Šķirtu laulību atzīšanai Hāgas konference pamatā orientējas tikai uz tiesas valsts starptautisko piederību.Uz pielietojamo likumu tas neattiecas. Art 2 uzskaita lietas starptautiskās piederības piesaistes momentus. Šo nosacījumu pamatā ir princips, ka laulības šķiršanas lieta piederīga tai valstij ar kuru laulātajiem patiesība ir saistība. Vistiešāk šo saistību apliecina pastāvīgā dzīves vieta. Pastāvīgā uzturēšanās kā faktiskam jēdzienam ir priekšrocība, ka kvalifikācijas konflikts starp valstīm var tikt novērsts. Tāpēc konvencijā šīs piesaistes moments ir pirmajā vietā.

Tā kā konferencē bija daudz valstu, kuras ir par pilsonības principu, arī šis princips kā tālāks piesaistes punkts tika atstāts. No otras puses anglosakšu tiesību sistēmas pārstāvji pastāvēja uz domicila principu, tādejādi Hāgas konference bija spiesta lietas piederības noteikšanai pievienot arī šo principu. Sakarā ar to radās daudzpusīgs piesaistes punktu katalogs.

Vispārīgi jāņem vērā, ka izšķirīgais laika moments pēc kuriem nosakāms attiecīgais piesaistes punkts ir prasības iesniegšanas vai sūdzības celšanas datums.