Starptautiskās jūras tiesības
Starptautiskās jūras tiesības ir viena no starpt.tiesību sastāvdaļām, ko saista tiesības. Starpt.tiesības ir īpaša tiesību sistēma, kas apvieno daudzas tiesības, kuras ir svarīgas dzīvē. Starptautisko tiesību disciplīnas izveide saistīta ar valstu veidošanos. Līdz ar valstu izveidi radās nepieciešamība reglamentēt attiecības daudzās jomās, piemēram, politikā un ekonomikā.
Starptautiskās attiecības ir attiecības starp valstīm, kas tiek regulētas ar starptautiskiem līgumiem. Valstis ir viens no galvenajiem starpt.tiesību subjektiem, par to var būt arī starptautiska organizācija, nācijas, tautas, kas cīnās par neatkarību. Galvenais starptautisko tiesību priekšmets ir starptautiskās attiecības un kuru pakļautība tiek regulēta šādi:
Starptautiskās tiesības veido paši starptautisko tiesību subjekti, tās nepārstāv nekāds kopējs visas pasaules viens likumdošanas orgāns, kas nosaka vienu līgumu visiem. Ja gādās, ka kaut ko pārkāpj, tad ir paredzētas sankcijas:
1. Retorsija – valsts tiesiskā reakcija uz kādas citas valsts nedraudzīgo rīcību.
2. Reprezālija – prettiesiska rīcība, kas tiek izmantota pašaizsardzības nolūkos, atbildot uz citas valsts prettiesisku rīcību.
SJT ir ST sastāvdaļa un Jūras tiesībās ir daudz jautājumi, kas tiek regulēti ne tikai ar iekšvalsts tiesībām, bet ar starptautiskām tiesībām. Galvenā attiecību problēma ir valsts teritorijas savstarpējā norobežošana. Suverēnas – starptautiski atzītas (de jure, de facto) valsts robeža noteikta juridiski. Šie līgumi ir pieskaitāmi pie minētajiem līgumiem. Katrai valstij kā starptautisko tiesību subjektam ir nepieciešami 3 elementi:
Kopš seniem laikiem uzmanība tiek pievērsta ūdeņiem – nozīmīga valsts ekonomika, konkurence valstu starpā, kuru nosaka jūras ūdeņu izmantošana starptautiskā mērogā. Radās nepieciešamība noteikt reglamentācijas. Galvenais dokuments 1982.gada ANO Jūras tiesību konvencija (nozīmīgākais dokuments). No seniem laikiem tiecās iegūt šīs teritorijas Romu, Ēģipti, Grieķiju.
Valsts teritorijas sauszemes daļa, kas pieder atsevišķai valstij, pakļauta tās jurisdikcijai, pakļauta suverenitātei.
Galvenās valsts tiesības ir teritoriālā jurisdikcija. Starptautiskajās tiesībās vispāratzītas ir teritoriju jurisdikcijas principa, kas nosaka, ka valstīm ir absolūta vara noteikt fizisko, juridisko personu un arī citu ārvalstu juridisko personu rīcību savā teritorijā. Valsts jurisdikcija par savu īpašumu savā robežā uzskata teritoriju. Par saviem pilsoņiem – juridiskās personas un kustamo īpašumu ir personāls. Abas jurisdikcijas var būt:
a) ekskluzīvā, kas parasti īsteno attiecības uz savu teritoriju un pilsoņiem tajā.
b) konkurējošā un ierobežotā – uz pilsoņiem citā valstī,
Vienas valsts teritorijas jurisdikcijas pārkāpšana no 2 pusēm (ja nav agresija) ir iejaukšanās valsts lietās un tas ir pārkāpums. Valstīm ir spēja vadīt, kontrolēt šos procesus valstī. No šī principa izriet vispāratzīta kontroles teorija. Šis princips dod valstīm tiesības nepieļaut neko tādu, kas varētu kaitēt citām valstīm.
Valsts robeža – līnija, kas robežo gaisu, ūdeni un sauszemi, kas norobežo no citu valstu starptautiskām teritorijām.
Ūdens robeža – līnija, kas atdala piekrastes valsts teritoriālo jūru no atklātās jūras vai iekšējiem ūdeņiem.
Ortogrāfiskās robežas – nospraustas gar upēm, grēdām, aizām un citiem ģeogrāfiskiem punktiem (uz kartēm līkloči).
Ģeometriskās robežas – tās veido taisnas līnijas starp noteiktiem ģeogrāfiskiem punktiem, paralēlēm un meridiāniem.
Robežas režīmu nosaka valsts likumos un starptautiskos līgumos – bieži vien nosaka arī anklāvus (teritorijas daļa, kura atrodas otras valsts teritorijā (Vatikāns)).
LR likumdošanas aktos valsts robežu regulē likums par valsts robežu.
1. Robežu noteikšana starptautiskā līgumā un tās iezīmēšana kartē (starptautiskā līgumā ir dots robežlīniju apraksti).
2. Demarkācija – valsts robežlīnijas iezīmēšana dabā ar attiecīgām robežzīmēm. Šo procesu veic robežvalstu komisija, kura arī tiek fiksēta speciālā protokolā – apraksti, shēmas, foto.
