Stāsts par pēdējo stārķi

No koku zariem nepārtraukti birst lapas. Te sārtas, te brūnas, te dzeltenas. Vakarnakt jau atkal bijis sals. Nolādēts! Ienīstu rudeni un ziemu.

Šajā dzestrajā rītā visām peļķēm pārvilkusies pāri plāna ledus kārtiņa. Ceļš ir ļoti slidens. Elpojot, no mutes veļas pelēkbaltas kupenas. Nē, es nesmēķēju. Man nav vēlēšanās to darīt. Uz pastardienas sliekšņa, kurš viennozīmīgi ir kaut kur tuvumā, stāvot es dzīvoju saskaņā ar sevi un dabu. Vismaz es.

Raitā solī devos uz skolu. Pēkšņi no grāvja puses izdzirdēju dīvainas skaņas. Klabināšana vai kas tāds. Nē, es nespēju paiet garām. Man jāredz! Paejot nedaudz uz priekšu ieraudzīju, ko šokējošu. Stārķis! Vājprāts. Viņam tak šobrīd jau vajadzēja būt ceļā uz siltajām zemēm. Ieskatoties ciešāk sapratu, ka stārķa kāja ir ieķērusies striķos un viņš nekādi nav varējis atbrīvoties. Man bija jārīkojas uzreiz. Atpiņķerēju viņa kāju un stārķis, ilgi nedomājot, pacēlās spārnos.

Labs darbiņš, kas padarīts. Tikai manu galvu nepārtraukti noslogoja viena doma.