Stoiķu ētiskā principa „dzīvo saskaņā ar dabu” interpritācija
Filozofijas vēsturē stoicisms pārstāv vienu no ietekmīgākajiem un savdabīgajiem antīkās filozofijas virzieniem, kas atstāj ievērojamu ietekmi uz cilvēces vēsturi.
Stoiķu ētiskais princips „dzīvo saskaņā ar dabu” nozīmē dzīvot tikumisku dzīvi. Tieši tajā viņi saskatīja augstāko tikumisko pilnību, līdzvērtīgu laimei. Stoiķu interpritācijā dzīvo saskaņā ar dabu nozīmēja dzīvot saprātīgi. Pēc stoiķu domām, laime vārda parastajā nozīmē ir visai grūti sasniedzama, jo tas ir atkarīgs arī no ārējiem apstākļiem, kurus pilnībā indivīds ietekmēt nevar. Mērķis ir iegūt neatkarību no ārējiem faktoriem – pilnveidot pašam sevi. Ideja par atteikšanos no materiāliem labumiem, sludināja askētismu. Daba stoiķiem ir saprātīga, bet prāts – dabisks.
Stoiķu aicinājums iepazīt cilvēka iekšējo Logosu ir aicinājums pilnveidoties – pilnveidojoties pietuvoties principam par dzīvošanu saskaņā ar dabu. Arī aicinot atteikties no kaislībām un pēc iespējas pietuvoties apātijas stāvokli ir solis uz pilnveidošanos!
Es varētu piekrist stoiķu izteiktajām tēzēm par brīvību un neatkarību. Nenoliedzami cilvēkam ir jācenšas saglabāt brīvība it īpaši brīvība no ārējiem apstākļiem un lietām. Nevajadzētu pievērst pārlieku lielu uzmanību lietām kas ir ap tevi, bet gan mēģināt pievērsties sev. Nepieļaut atkarību no kādas citas personas, ir jāapzinās, ka gan lietas, gan attiecības nav mūžīgas, tādēļ nedrīkst kļūt par to vergu un upurēties tām.
Katrai lietai piemītās unikālā daba.
