"Straumēni" ziema

Ziema ir laiks, kad ,gribot negribot, ir jāsēž mājās sniega kupenu dēļ, jo lielie gada darbi ir padarīt raža novākta, graudi izkulti un sabērti apcirkņos, rāmi un nesteidzīgi rit dienas, kurās dzīvību ienes tikai vakarēšana, kur darbs ir ne tikai rokām vērpjot, aužot, adot, bet arī galvai, prātam. Tas ir visbrīvākais laiks, kad var nodoties nostāstu un pasaku stāstīšanai, mīklu minēšanai, dziedāšanai, kā arī gatavošanos svētkiem. To arī dara „Straumēnu” iedzīvotāji. Tie aprūpē arī mājdzīvniekus, lai tie nenosaltu un pārciestu ziemu siltumā un pārticībā. Kā arī viņi ar prieku sagaida katru ciemiņu, kas iemaldās viņu mājās.

Ziemassvētki ir viens no svarīgākajiem posmiem, sagaidot, katru nākamo gadu, tie ir nozīmīgi svētki katram cilvēkam. Šiem svētkiem ir jānodrošina labklājība visu turpmāko darbu gaita, krāšņs mirklis ziemas vienmuļajā dienu ritējumā, un tāpēc jo vairāk gaidīts.

Par paražām „Straumēnos” rūpējās ļoti cītīgi, lai tās tiktu izpildītas. Tās bija ragavu braukšana, ziemassvētku svinēšana, kur katrs pārstāstīja sen zināmus stāstus un notikumus, kuri jau ieguvu savu vienīgo formu, jo bija tik daudzas reizes pārstāstīti, bet galvenais bija baznīcas apmeklēšana. Svarīgi bija arī ēdieni, kas tika pasniegti un darbi, kas bija darīti, kā arī ķekatās iešana vai to pieņemšana savās mājās.

E.Virzas poēmā cilvēks, dzīvnieks un putns bija harmonijā viens ar otru.

Kā seno laiku cilvēki „Straumēnu” ļaudis paļaujas uz dievībām kā Māru, Ūsiņu u.