Sv. Irenejs: Baznīcas tēva dzīve un mācība

Pēc Jēzus augšāmcelšanās un Svētā Gara nonākšanas no debesīm un nolaišanās pār apustuļiem, sākās jauns “jaunais laiks” t.i. laikmets, kurā pašreiz dzīvojam arī mēs Jaunās Derības laikmets. Kā vienīgo to laiku avotu var uzskatīt Apustuļu darbus, papildinot, arī salīdzinot tos ar Pāvila vēstulēm.

Tomēr kristiešu skatījumā Apustuļu darbi nav vēstures grāmata, bet gan evaņģēlijs ar tam raksturīgiem mērķiem un uzdevumiem. Turpretim Vācijā 80 tajos gados (par šodienu informācijas man nav) attiecībā pret to valdīja “neuzvaramais skepticisms”

Lai vai kā, tomēr Apustuļu darbi ir pavisam citāda “vēstures grāmata” nekā to pieņemts uzskatīt modernajā pasaulē. Lai gan pirmā kristīgā kopiena bija izvietota Jeruzalemē, tomēr tās darbība nebija izvērsta tikai šai reģionā. Kā piemēru var minēt Pētera misijas gaitas: “Pēteris apstaigādams visu apgabalu, nonāca arī Lidā” (Ap.d. 9,32), turpretim Ap.d. 9. Un 10. nod. minētas tikai Lida, Jope un Cezareja.

Saulam sinedrijs ļāva vajāt kristiešus Damaskā (Ap.d. 9,2), kas netieši liecina, ka Damaskas draudze dibināta no Jeruzalemes.

Korintiešu vēstulē nosaukta Kēfas partija, ko var izskaidrot tikai tad, ja pats Pēteris vai viņa sekotāji tur darbojās2. Pastāv viedoklis, ka Pēteris (tad, kad Pāvils viņu Antiohijā noraida) kļūst par Pāvila konkurentu, sekodams viņam visur, lai Pāvila kristiešus atgrieztu jūdu ticībā. Šādi varētu skaidrot Pētera gājienu uz Romu, kas nesa viņam nāvi.

Stefana nonāvēšana un viņa sekotāju vajāšanas izveda kristiešus no Jeruzalemes teritorijas un ārēju apstākļu spiesti viņi veica jau plašu misijas darbu Sīrijā un Palestīnā. “Tā, pateicoties viņu aktivitātēm, Antiohija ieguva sevišķu nozīmi” Antiohijā attīstījās liela draudze (Ap.d. 11,26). Antiohijā konkrētās ticības piederošie pirmo reizi tika saukti par kristiešiem. Un Antiohija bija Pāvila misijas uzsākšanas vieta. Viņš to nedarīja kā misionārs, bet gan kā Antiohijas draudzes sūtnis. Pāvila ieguldījums kristietībā bija ļoti plašs vēriens (Sīrija, Kipra, Mazāzija, Eiropa, Maķedonija, Ahaja, Itālija, Spānija). Pāvils nesalīdzināmi pārspēja laikabiedrus, bet arī citiem bija ne mazāk nopelnu kristietības izplatīšanā.

Laiku pa laikam kāds no viņiem parādās Apustuļu darbos: Barnaba (levīts no Kipras) sākumā bija kopā ar Pāvilu, vēlāk viens (vairāk ziņu nav). Apolls un hellēņi, kuri dibināja Romas draudzi. Tāpat Pāvilam bija palīgi Tits un Timotejs, kurus viņš varēja sūtīt uz dumpīgo Korintas draudzi (2. Kor.). Līdz 2. gs. beigām kristietība palika Pāvila jau apgūtajās teritorijas robežās.

Palestīnā Pāvila draudžu nozīme panīka pēc 70. g. Jeruzalemes katastrofas. Draudzes Mazāzijā bija Rietumu un Dienvidu krastā. Tāpat draudzes bija Kiprā, Krētā, Ahajā, Maķedonijā iepretim Mazāzijai. Itālijā draudzes bija Romā, Ravennā, Puteoli, Neapolē un Sicīlijā. Eiropā tās bija Gallijā, Lionā, Vjenā, Romas upes grīvā, Spānijas dienvidos un Rietumos. Vācijā Trīrā un Нelnē. Numīdijā t.i. teritorijā ap Kartāgu (Āfrika) draudzes bija Ēģiptē, Nīlas deltā un Edesā. Kristīgā draudze Ēģiptē pastāvēja jau kopš 125.g. Kā un no kurienes tā radusies nav zināms, bet jau apm. 200. g. tai pēkšņi ir liela ietekme. Tur atrodas bīskaps Demētrijs, kurš arī Aleksandrijas “galva”. Tāpat Aleksandrijas katahētu skolā darbojas nozīmīgi skolotāji, tādi kā Partaens, Klements, Origens. Pirms 125. g. šīs draudzes bija atstatus no lielajām Baznīcām, vai arī bija gnosticiskas.