Svētais karš

Aleksandrijas bīskapa Teofila vadībā tika nopostīti un nodedzināti visi antīkie tempļi un svētnīcas, tai skaitā arī pasaulslavenais Serapeions Serapisa templis, un iznīcinātas visas tur esošās mākslas vērtības. Šajā ugunsgrēkā aizgāja bojā viss, kas bija saglabājies no senās Aleksandrijas bibliotekas. Pēc dažiem gadiem, 415. gadā, turpat Aleksandrijā kristiešu pūlis zvēriski nogalināja slaveno Hipatiju, vienīgo vēsturē zināmo pasaules mēroga sievieti filozofi, astronomi un matemātiķi. Baznīcas teorētiķis Joans (Jānis) Zeltamute šīs eksekūcijas nosauca par "sātana tirānijas galu Ēģiptē". Šai priekšzīmei sekoja kristieši arī citās valsts malās. Sevišķus apmērus kristīgais vandālisms pieņēma Gallijā. Te visfanātiskākais pagānisma apkarotājs bija Cēzarodunas (Tūras) bīskaps Martins, vēlāk svētais. Viņa diacēzē tika sagrauti un iznīcināti visi pagānu tempļi, svētnīcas un dievību statujas. Zemnieki (burtiskā tulkojumā pagāns nozīmē laucinieks) gan daudzviet mēģināja tam pretoties, taču tad kristīgajiem nāca palīgā regulārā karaspēka daļas. Valsts rietumos vairāku provinču pagāni stājās pretī tempļu postītājiem, un ar ieročiem rokās aizstāvēja savas svētvietas. Ziemeļāfrikā notika daudzas asiņainas sadursmes, kurās kritušos grautiņu aktīvistus baznīca steidzīgi ierindoja ticības mocekļu kārtā. 399. gadā bīskaps Martins, nopostījis Gallijā visu ko varējis, sūtīja ticīgo vienības palīgā saviem ticības brāļiem uz Ziemeļāfriku, kur tie kopīgiem spēkiem apspieda pagānu pretestību.

Neskarts tas bija nostāvējis vairāk kā 500 gadu. Efesa bija viena no lielākajām Jonijas grieķu pilsētām, un viens no pēdējiem antīkās kultūras centriem un pagānisma atbalsta punktiem. Arī Jaunajā derībā stāstīts, ka Efesas iedzīvotāji ar negodu padzinuši no savas pilsētas apustuli Pāvilu ar tā svītu. Tā kā tā bija bagāta pilsēta ar saviem policejiskajiem spēkiem un patriotiski noskaņo tiem iedzīvotājiem, kristieši, par spīti mēģinājumiem, tā arī nespēja izlaupīt un nodedzināt šo pasaulslaveno pagānu svētnīcu. Taču, kad 262. gadā Efesu ieņēma Mazāzijā iebrukušie goti, pilsētas aizsardzības spējas bija iedragātas, un kristīgie beidzot varēja nopostīt šo unikālo arhitektūras šedevru. Vēlāk imperators Justinians lika aizvest uz Konstantinopoli 8 labāk saglabājušās no 127 tempļa kolonnām, lai izrotātu tikko uzcelto sv. Sofijas katedrāli. Savukārt uz Artemīdas tempļa pamatiem tika uzcelta pirmā Jaunavai Marijai veltītā baznīca.

Ja arī baznīcas tēvi atstāja kādu pagānu dievības statuju neiznīcinātu, tad tikai lai izmantotu savā labā. Tā, piemēram, Trīrā pie sv.Mateja baznīcas daudzus gadsimtus atradās marmora Venēras torss. Svētceļnieki un draudzes locekļi, apmeklējot baznīcu, pauda savu attieksmi un nicinājumu pret pagānu elkiem un to attēliem, apmētājot to ar akmeņiem. Tikai 1811. gadā šo statuju novāca, un šobrīd tā atrodas Trīras muzejā. Blakus torsam akmenī iekalts bareljefs, kurā attēlots bīskaps Eiharijs, kurš iekaļ ķēdēs Venēru, un uzraksts:

Ja kristietim nācās nejauši uzdurties pagānu templim vai dievības statujai, tam uzreiz vajadzēja, lai aizbaidītu ļaunos garus, pārmest krustu un skaļi nosvilpties. Bīskaps, kurš pavadīja imperatoru Julianu Atkritēju uz Atēnas templi Ilionā, pēc tam sašutis rakstīja: "Viņš ne tikai priecājās, ka pagānu templis vēl nav sagrauts, bet arī neizdarīja to, kas būtu jādara katram kristietim nepārmeta sev krusta zīmi un nenosvilpās! "