Svētki Limbažu rajonā

Jau kopš seniem laikiem cilvēki svin dažādas goda dienas, dažādus svētkus, kuru sākotnējais mērķis bija ar rituālu palīdzību pielūgt dievus, to labvēlību, izlūgties Māras žēlastību.

Laikam ejot mainījusies arī svētku nozīme un jēga. Kādreizējā pielūgšanās sūtība laika gaitā nomainīta ar dižošanās un izrādīšanās funkciju. Monarhiju laikā uzskatīja, jo vairāk svētku, greznu baļļu var atļauties barons, grāfs vai kāda cita augstdzimuša persona, jo bagātāka tā ir.

Savā kursa darbā pētīšu Limbažu rajona svētku programmas, to aktualitāti un piemērotību iedzīvotāju interesēm un nozīme pilsētu, rajona attīstībai, tūrisma piesaistei.

Senlatviešu svētki un svinamdienas bija cieši saistītas ar saules ritējumu un sakrita tieši ar gadalaika maiņām. Ja veidotu zīmējumu latviešu kalendāram, tad sanāktu rombs, kurā ievilkts iekšā 4 stūris.

Lēdurgas dendroloģiskajā parkā gads tiek aizvadīts pēc senlatvieša gadskārtām, iezīmējot katru senču godu dienu:

Visi svētki tiek svinēti pēc senākajām tradīcijām un paražām: Meteņos tiek iets ķekatās, tiek svinētas atvadas no ziemas, Pavasara saulgriežos tiek godināta māte zeme, tās atdzimšana pēc ziemas atpūtas, dažādas izdarības ar olām, šūpošanās, mazgāšanās lietū, Ūsiņa dienā tiek iedziedāta vasara.

“Senāk cilvēki nevadījās pēc pierakstītā, jo arī tautasdziesma ceļoja no viena pie otra, mainījusies, tieši tāpat ir ar visiem svētkiem, izdarīšanām.

Lai mūsdienās varētu svinēt ieražu svētkus, gadskārtas ir jāmeklē pamats tautasdziesmās, ticējumos, jāvadās caur savām sajūtām, jāizjūt folklora kā daļa no sevis, to nevar pieņemt tieši tādu, kā pierakstīta, jo viss ik pa brīdim mainās. Tāpat ir ar svētkiem, kas pēc šo laiku kalendāra neiekrīt tajos datumos, kad tie bija pēc saulītes.” Ilze Kļaviņa Lēdurgas dendroloģiskā parka ekskursiju vadītāja, folkloras kopas Delve vadītāja.

Vasaras saulgriežus svin trīs dienas un trīs naktis, kad cilvēkus pārņem stipras un neparastas sajūtas, tas bija laiks, brīdis, kad senlatvieši, mūsu senči nometa visas savas rotas un sagaida saulīti dancodami pie ugunskura vai uz akmens garā lina kleitā vai kreklā.

Šais svētkos tiek svinēta dienas uzvara pār nakti, jo diena ir garāka par nakti, kam par godu tiek kurināta uguns un tai tiek doti ziedojumi.

Ugunskura kurināšana: tai gatavojas jau iepriekšējā dienā, jo vietai, kur tā tiks kurta jābūt tīrai. Ap ugunskuru jāveido akmeņu aplis, kurā nav noteiks akmeņu skaits, jo aplis simbolizē bezgalību, mūžību. Tad jāiezīmē visas debespuses: ziemeļi  ūdens, zeme, rietumi  gaiss, dienvidi uguns. Parasti kurina četri cilvēki katrs no savas debes puses nāk ar šim nolūkam īpaši sagatavotu un savāktu malku tā ozolu un liepu malka, kas lauzta vējā, vai ko spēris zibens, jo tajos labāk uguns kuras – daba pati palīdzējusi šo malku sagādāt, bet zibens sper tikai tajos kokos, kas aug īpašās vietās – āderu krustpunktos.