Svītru kodu vēsture, priekšrocības un sastāvs

Ideja bija laba, tomēr pastāvēja zināmas problēmas, kas kavēja tās pilnīgu realizāciju. Viens no lielākajiem šķēršļiem bija tas, ka karšu lasītājs bija masīva, neparocīga un ļoti dārga ierīce, un pat pie nosacījuma, ja valstī tajā brīdī nebūtu Lielā Depresija, Flinta shēma nebūtu efektīvs risinājums ilgtermiņā, tomēr šī ideja ieskicēja risinājumu nākotnē.

Pirmais solis pretī svītru kodiem tika sperts 1948.gadā, kad Bernards Silvers, nejauši dzirdēja Filadelfijas Dreksel Institūta dekāna un kāda pārtikas ķēdes prezidenta sarunu, kurā pēdējais lūdza uzņemties veikt pētījumu par produktu informāciju nolasīšanu automātiski. Dekāns šo lūgumu noraidīja, bet B.Silvers par šo sarunu izstāstīja savam draugam 27 gadus vecam skolotājam Jozefam Vodlandam, kuru šis veikala prezidenta lūgums fascinēja.

Vudlands, aprakstot savu ideju, atceras, ka viņš vienkārši izstiepa Morsas koda punktus un līnijas, savukārt lai nolasītu datus, viņš izmantoja Lī de Foresta filmu skaņas sistēmu. Izgudrotājs savu ideju aizveda atpakaļ uz Drekselu un sāka gatavot patenta pieteikumu. Svītru koda labākai nolasīšanai Vudlands nolēma aizvietot šaurās un patās līnijas ar koncentriskiem apļiem, kas tādejādi ļava kodu skanēt no jebkuras pozīcijas un leņķa. Šis svītru kods ir pazīstams arī ar nosaukumu buļļa acs kods. Tajā pat laikā Silvers nodarbojās ar izpēti, par to kādu formu patiesībā svītru kodam vajadzētu ieņemt. 1949. gada 20. oktobrī abi draugi aizpildīja patenta pieteikumu.

1951 gadā Vodlands sāka strādāt IBM. Viņš cerēja, ka strādājot šādā uzņēmumā viņa ideja gūs atbalstu un uzplauks. Turpmāko gadu viņš kopā ar Silveru strādāja pie pirmā svītru kodu lasītāja izstrādes. Ierīce bija rakstāmgalda lielumā un to bija nepieciešams ietīt melnā sviestpapīrā, lai pasargātu no gaismas. Ierīce bija balstīta uz diviem pamatelementiem: 500 vatu kvēlspuldzi kā gaismas avotu un RCA935 foto daudzslāņu kameru, kas veidotajā skaņas sistēmā darbojās kā lasītājs. Pārvotojot papīr gabaliņu zem gaismas stara tika uztverts signāls. Vodlands bija ieguvis ko vēlējās, viņš kopā ar Silveru bija radījis ierīci, kas spēja elektroniski nolasīt drukātu materiālu.

Sākumā nebija vēl īsti pārliecības, kādā veidā iegūto signālu pārveidot saprotamā formā. Tā laika primitīvie datori bija samērā neērti lietošanā, un spēja veikt vienkāšas kalkulācijas, kā arī bija izmēra ziņā ļoti lieli un masīvi. Ideja par šādu datoru uzstādīšanu visos supermārketos likās tīri kā fantāzija, kas arī nenodrošinātu lētu un ērtu Vudlanda un Silvera kodu transformēšanu.

Turklāt 500 vatu spuldze radīja ļoti spilgtu gaismu no kuras tika izmantota tikai neliela daļa, pārējā tika iztērēta nelietderīgi, radot nekomfortablu kartsumu. „Spuldze bija šausmīga lieta uz ko skatīties, un tā varēja radīt acu bojājumus” atceras Vudlands. Izgudrotājiem bija nepieciešams gaismas avots, kas koncentrētu spēcīgu gaisas staru vienā nelielā vietā. Šobrīd tas izklausās kā lāzera apraksts, bet 1952 gadā lāzeri vēl neeksistēja. Retrospektīvi, svītru kodi bija tehnojoģija, kuras laiks nekad nepienāks. Tomēr Vodlands un Silvers juta potenciālu un turpināja iesākto, kā rezultātā 1952. gada oktobrī viņu patents tika apstiprināts. Vodlands turpinot strādāt pie IBM pārliecināja kompāniju noalgot konsultantu, kas novērtētu svītru kodus. Konsultants piekrita, ka tiem ir lieliskas izaugsmes iespējas, tomēr viņš atzina arī, ka tiem ir nepieciešama tehnoloģija, kas vēl tikai attīstās.