Taisnīguma motivēšanas teorija

Šīs teorijas autors I. S. Adams secināja, kā cilvēki subjektīvi nosaka attiecību starp saņemto atalgojumu un pieliktajām pūlēm un pēc tam šo rezultātu salīdzina ar pārējo darbinieku rezultātiem.

Saskaņā ar taisnīguma teoriju, no vienas puses, darba rezultāti var būt materializēti darba alga, prēmijas, gan arī abstrakti – sociālās attiecības, pašapliecināšanās un karjeras perspektīva utt.. No otras puses, lai sasniegtu šo rezultātu, jāpatērē laiks, jālieto prasmes, jāizmanto zināšanas kā izglītošanās rezultāts utt. Līdz ar to izveidosies noteikta attiecība ( K1 ) :

Tā sauktie pārējie parasti ir darbinieki, ar kuriem kopā darbojas, vai attiecīgā specialitātē, amatā citās firmās, iestādēs strādājošie darbinieki. Ir arī citi salīdzināšanās kritēriji, taču vienmēr pastāv pats salīdzināšanas fakts, kas taisnīguma teorijā ir ļoti būtisks.

Pēc divu koeficienta salīdzināšanas ir iespējami trīs rezultāti:

 Ja abi koeficienti ir apmēram līdzīgi ( K1= K2), tad darbiniekam ir normāla taisnīguma izjūta;

 Ja K2> K1, tad darbiniekam nav taisnīguma izjūtas;

 Ja K1> K2, tad darbiniekam ir pārāk liela taisnīguma izjūta.

Cilvēki, kam nav taisnīguma izjūtas, protams, cenšas labot situāciju ar šādiem paņēmieniem:

 Mēģina paaugstināt savu atalgojumu pēc pārrunām ar menedžeri, kas pieņem attiecīgu lēmumu, prasa labāku, interesantāku darbu;

 Maina salīdzināšanas objektu, lai nomierinātu sevi, ka tomēr citiem ir vēl sliktāk;

 Ietekmē darba procesu, lai pārējiem palielinātos pūles vai samazinātos rezultāti;

 Atstāj neapmierinošo situāciju – maina darbu vai specialitāti, vai karjeras virzienu.

Cilvēki, kam ir pārāk liela taisnīguma izjūta, arī ne vienmēr rīkojas viennozīmīgi.