Tautas suverenitātes princips

Suverenitāte ir viens no konstitucionālisma pamatprincipiem. Jēdziens „suverenitāte” ir veidojies no vārdiem „vara” + „augstākais”. Suverēnā vara ir augstākā vara, ko neierobežo neviena cita vara. Pastāv 3 suverenitātes formas: valsts suverenitāte, tautas suverenitāte, nācijas suverenitāte.

Tautas suverenitātes princips ir viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem. Tautas suverenitāte tauta tiek atzīta par visas varas avotu. Tautai pieder valsts suverēnā vara.

Jēdziens „tautas suverenitāte” pazīstams jau no viduslaikiem, to saknes meklējamas Senajā Romā. Demokrātiskās valstīs franču doktrīnas ietekmē ir attīstījies tautas suverenitātes princips. Šim principam ir 2 atšķirīgas izpratnes. Sākotnēji tautas suverenitātes princips atzina tautu par suverēnas valsts varas avotu, no kura savu varu atvasināja valsts varas institūcijas, tomēr par suverenitātes nesēju atzina kādu valsts varas institūciju. Tā ir tautas suverenitātes formālā izpratne, kas radusies konstitucionālajās monarhijās. Mūsdienu juridiskajā literatūrā ir sastopams uzskats, ka suverēnās varas nesējs valstī ir leģitīmas valsts varas institūcijas valdība, Saeima. Šis uzskats turpina 19.gadsimta vācu monarhiju atbalstošās teorijas. Latvijas Senāts šo uzskatu noliedza jau 1929.gadā: „Par suverēnās varas nesēju Satversmē nekas netiek minēts, no kā izriet, ka Latvijas Republikas Satversme par vienīgo avotu un nesēju ir atzinusi Latvijas tautu.”

Suverēns valstī ir tas, kam piekrīt pēdējā un galīgā izšķiršana visos svarīgākajos dzīves jautājumos. Demokrātiskās valstīs suverenitātes nesējs ir vai nu parlaments, vai arī visu balsstiesīgo pilsoņu kopums, ja valsts iekārtā ir paredzēts referendums. Ņemot vērā, ka Latvijas Satversmes sapulce ir paredzējusi referendumu, suverēnās varas nesējs valstī ir Latvijas tauta.

Tauta kā vienīgais suverēnās varas avots izpaužas spējā regulēt sabiedriskās attiecības pēc tautas suverēna gribas un tā interesēs. Līdz ar to valsts vara ir kopējā tautas suverenitātes, tautas augstākās gribas izpausmes forma.

Tautas suverenitātei mūsdienu konstitucionālisma izpratnē vairs nav tik pilnīgs apjoms, kā šī ideja bija noformulēta franču revolucionārajā izpratnē. Absolūti neierobežota tautas vara var apdraudēt citus konstitucionālos principus un vērtības. Tautas vairākuma īstenotā politika var novest arī pie prettiesiskām un postošām sekām. Un tas, savukārt, var novest līdz tautas suverenitātes pašiznīcināšanai.

Jēdziena vēsturiskie aizmetņi pastāvēja jau antīkajā pasaulē, bet savu īsteno attīstības sākumu tas guva viduslaikos, kalpojot par juridisku instrumentu pret Romas pāvesta virsvadību pār sadrumstalotajām valstīm. Suverenitāte ir uzskatāma par varas neatkarības stāvokli no citām varām un valstīm, un tā var piemist tikai vienam pāri visiem tiesību subjektiem valstī stāvošam veidojumam, proti, tautai.

Demokrātiskās valstīs franču doktrīnas ietekmē ir attīstījies tautas suverenitātes princips.