Teiksma par Kolkasragu

Līdzko Dievs šos vārdus izteica, tā ūdeņi, kuriem pieskārās Dieva roka, pašķīrās, un Dievs varēja redzēt sauszemi. Šie ūdeņi nekad nepazina mieru un nogurumu, tie nemitīgi kustējās, cēlās, virmoja, čaloja un, viļņiem veļoties, apņēma sauszemi.

Pēc Dieva rokas otrā pieskāriena ūdeņiem tie pēkšņi apstājās kā samulsuši. Tie bija nonākuši ļoti īpatnējā un skaistā vietā.

Viļņi saklausīja lībiešu valodu, redzēja darbīgus cilvēkus ar zilām acīm, lielu, atlētisku augumu, vara brūnām sejām un rokām, kas arī nepazina mieru un apsīkumu, jo augām dienām dobtajām koka laivām devās plašajos ūdeņos, gādādami iztiku.

Zeme un jūra ilgi skatījās viens otrā, un notika brīnums – viņi iemīlējās! Tā bija abpusēja mīlestība – ūdeņu zilais klajums nevarēja palikt vienaldzīgs pret priežu majestātiski skaisto zaļumu. Un smiltājs te bija zīdaini mīksts un zeltains! Piekraste raudzījās ūdens acīs, un tiešām kāds dziļums un noslēpums tajās valdīja! Tie sāka dzīvot viens otra tuvumā, sakļaujoties rokās kā divi mīlestības apņemti cilvēki.

Kā tas bija vai nebija, pēc trešā Dieva pieskāriena ūdens plašumos iemaldījās govs. Tiesa, ne parasta, bet ūdens krāsā – zila! Tavu brīnumu! Tā tur dzīvoja kā zilā rudzupuķe tīrumā, reizēm pilnīgi saplūzdama ar ūdens zilo nokrāsu. Reizēm, kad ūdens spoguļojās saules gaismā, zilās jūras govs siluets spilgti izcēlās. Cieminieki tik ļoti bija pieraduši pie tāda skata, ka sāka jau to uzskatīt par laimes simbolu.