Telpaugu kolekcijas veidošana un kopšana
Mācības Rīgas Elektromehāniskais tehnikums , izglītība – vidējā speciālā.
Vai kādreiz esat pētījis savu dzimtas koku.
Vai jūsu dzimta bija kristīgās vēsts un tradīciju nesēja.
Cik svarīgi , jūsuprāt , ir tas , ka tēvutēvi ir bijuši kristieši.
Kā ir ar tēvutēvu grēkiem.
Pastāstīšu par to , kā atgriezos pie Dieva.
Vai mēs varam pret to cīnīties.
Kādu jūs redzat tālāko attīstību.
Vai jums vajadzēja no kaut kā atteikties , pievēršoties ticībai.
Kā mēs varam iemantot piederību Dieva tautai.
Pirms pāris gadiem savā īpašumā ieguvu dažādu telpaugu lapas, jo vēlējos, lai mana istaba būtu pilna dažādiem ziediem. Sākumā ļoti par tiem rūpējos, mazās lapas ūdens glāzē bija izaudzējušas trauslas saknītes un bija gatavas to pārstādīšanai tikko krāsotos podos. Laistīju zemi, mazgāju lapas, ik pa laikam izliku telpaugus otrpus palodzei, lai arī saules stari tos sasildītu. Tad man vairs nebija tik daudz laika un vēlēšanās rūpēties par saviem augiem. Domāju, ka tie jau ir pietiekami spēcīgi, lai augtu un ziedētu bez īpašas ucināšanās ap tiem. Kas notika? Nepagāja ne gads, kad manā istabā no vairākiem puķu podiem bija palicis tikai viens.
Par to, kā kopt savas ticības saknes un kā noteikt savas sirds atrašanās vietu, sarunā ar draudzes pērminderi Andreju Krogzemu.
Ģimene: sieva Dagmāra, meita Baiba, dēls Andris, mazbērni – Alīna, Kristīne un Emīlija.
Jā, esmu atradis savus priekštečus pat pirms Ausekļa (Auseklis Miķelis Krogzemis (1850–1879) latviešu dzejnieks – L. B.). Pirms kāda laika ciltskoka sastādīšana bija modes lieta. Ausekļa 150 gadu jubilejā satiku savus radiniekus no malu malām. Nekad nebiju domājis, ka Krogzemu ir tik daudz. Šajā tikšanās reizē iepazinos arī ar kādu sievieti, kurai bija interese pētīt mūsu dzimtas koku, un viņa mani pamudināja dzimtas izpētei pievērsties nopietnāk. Pētot arhīvos pieejamo informāciju un sarunājoties ar radiniekiem, izveidoju apjomīgu dzimtas koku.
Atklāju, ka Ausekļa vecāki bija ļoti ticīgi cilvēki. Par Ausekļa brāļa atzaru neieguvu tik plašu informāciju, tāpēc nevaru sniegt precīzu atbildi, bet mūsu ģimenē visus šos gadus ir bijuši senči ar stipru ticību. Vecmammas brālis, tāpat kā es, arī bija pērminderis.
Mūs izsūtīja 1949. gadā, un kādu laiku dzīvojām Krievijā. Mammiņa bija skolotāja Salacgrīvā. Labi, ka mūsu ģimeni izsūtīja kopā, lai arī tētis Vorkutā bija jau agrāk. Mums nekā nebija līdzi. Mammai gāja ļoti smagi. Atceros, kādu laiku jautāju Dievam: "Dievs, kur Tu esi?" Tā nebija atteikšanās no Dieva, nē, bet tas bija jautājums: "Dievs, kāpēc tā notiek?" Domāju, es varbūt biju to pelnījis, jo kā puika biju negantāks, bet mammiņa bija ļoti ticīga... Šis jautājums un arī dusmas manī mājoja apmēram četrus piecus gadus. Sāpēja sirds.
Kad sāku mācīties vidusskolā, protams, nebija pieejas garīga satura literatūrai. Tomēr es un vēl kādi četri vienaudži domājām par to, kas mēs esam un kāds ir mūsu dzīves mērķis.
Jau tolaik sapratu, ka nekas bez Dieva nenotiek, ka mēs esam nulle. Kopš tā laika kļuvu ticīgs. Tomēr ticība izpaudās kā jau latvietim – vienu svētdienu aizgāju uz baznīcu, bet otru – ne. Kurš latvietis gan teiks, ka nav kristietis?
Kāda nozīme ir bijusi tam, ka jūsu dzimtas koks ir ar kristīgām saknēm?
Esmu ļoti gandarīts, ka mani senči ir bijuši ticīgi cilvēki, un arī pašlaik man ir liels prieks, ka mani tuvinieki ir ticīgi.
0
0
Daudz ir domāts par to, kas esam? Kāpēc mēs esam? Mēs esam Dieva radīti.
0
0
0
- Microsoft Word 12 KB
- Latviešu
- 5 lapas (1537 vārdi)
- Universitāte
-
