Termina "Latvija" vēsturiskā izcelšanās un attīstība

Rakstu avotos etnonīms „latvieši” fiksēts tikai 13.gs. sākumā, Vidzemē, taču tā izcelšanās jāmeklē senākos aizvēstures laikos.

Pirmo reizi (1209.g.) Latvijas nosaukumam līdzīgs vārds „Letija” sastopams Indriķa Hronikā. Šīs teritorijas nosaukums bija „Letthia” un „Lettgihallia”. Tomēr vispirms (1206.g.) tā saukta par Latgali.

Hronists Indriķis Latvijas vārdu „Letthia” darinājis pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem. Šis pats nosaukums „Letthia” sastopams arī 14.gs. oficiālos dokumentos, piemēram , (1336.g.) Lyvonia et Lettya; (1359.g.) Lettia et Semmigalia. Bet 15.gs. vārds „Lettia” izzūd, un paliek tikai Livonijas nosaukums (Lyflant, Ifland).

Juris Alunāns 1857. g. laikrakstā „Inland” iesaka lietot nosaukumu „Latva”. Šis vārds „Latva” gan reizēm lietots vienā otrā rakstā 70. un 80. gados, bet vispārīgi nav atzīts. Nosaukumu „Latvija” attiecībā uz Kurzemi vispirms lietoja lietuvieši, kuru viņi bija atvasinājuši lietuviešu valodā lietotā latviešu etnonīma „latvjai”.

Polītiskie vaidu laiki spieda sadzīves un rakstu darbiniekus Latvijas vietā lietot vārdu Baltija. Pirmās tautiskās avīzes nāk klajā nevis kā Latvijas, bet Baltijas Vēstnesis (1869.g.), arī mūsu himna skanēja Baltijai nevis Latvijai.

Latviešu literatūrā šo vārdu „Latvija” pirmie ieviesa jaunlatvieši – Auseklis, Atis Kronvalds un Andrejs Pumpurs.