Termiņš “tiesību avoti“

Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. I.Krastiņš savā skaidrojošajā vārdnīcā “Tiesību teorijas pamatjēdzieni” tiesību avotu skaidro kā “specifisku valstiskās gribas izpausmes veidu, ar kura palīdzību griba kļūst par tiesībām”.

Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tēlainu izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas.

Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju – kalpot par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Ne velti XIX gadsimtā sākumā kāds vācu jurists, uzsverot tiesību avotu nozīmību, secināja, ka: “Tiesību čaumala ir jurisprudences kodols”.

Tiesību avotu izpratni ietekmē sabiedrība valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati.

Padomju tiesību izpratnes raksturīgāka pazīme bija nevis “normatīvisms”, bet gan valsts kā tiesību radītājas lomas hipertrofija. Valsts faktiski tika uzskatīta par vienīgo tiesību radītāju. Saskaņā ar šo koncepciju par vienīgajiem tiesību avotiem tiek uzskatīti valsts institūciju tiesību akti, kurus sankcionējusi valsts. Tiesību izpratnei izriet divas izdotie normatīvie tiesību akti un sabiedrisko organizāciju normatīvie

Arī Latvijā nesenas pagātnes ietekmē vēl joprojām samērā izplatīts ir viedoklis, ka no visiem zināmajiem tiesību avotiem ir atzīstami tikai normatīvie tiesību akti. Bet arvien biežāk ir sastopams viedoklis, ka tiesību avotu sistēmu nepieciešams papildināt arī ar citiem tiesību avotiem, tanī skaitā tiesību principiem, tiesu praksi, tiesību doktrīnu un tiesību paražām. Katrā nacionālā tiesību sistēmā faktiski pastāv samērā liela tiesību avotu veidu daudzveidība. Tiesību avotu izpratne – priekšstati par to veidiem un nozīmību konkrētas sabiedrības tiesību sistēmā var būt atšķirīgi atkarībā no nacionālās tiesību sistēmas vēsturiskās attīstības posma un tās īpatnībām. Parasti ne visiem tiesību avotiem veidiem tiek noteikta vienlīdz nozīmīga regulatīvā funkcija. Konkrētajā tiesību sistēmā var dominē gan likums, gan tiesu prakse, gan tiesību paraža. Atšķirības tiesību avotu hierarhijā var pastāvēt pat vienas un tas pašas tiesību saimes ietvaros.

Latvijas tiesību sistēmā ne visiem tiesību avotiem ir vienāda nozīme un tie ir iedalāmi atsevišķās tiesību avotu grupas.

Viena daļa no tiesību avotiem satur vispārsaistošas tiesību normas. Parasti tikai vispārsaistošas normas saturošie tiesību avoti var kalpot par juridisko pamatu lietu izlemšanā. Tikai vispārsaistošas tiesību normas saturošus tiesību avotus var uzskatīt par patstāvīgiem tiesību aktiem. Pie šiem tiesību avotiem pieder normatīvie akti, kuri satur vispārsaistošas tiesību normas, kā arī tādi nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un tiesību paražas.

Latvija pieder, tā saucamām “rakstīto tiesību” zemēm, kuras rakstītiem tiesību avotiem tiek ierādīta īpaša vieta. Šī iemesla dēļ rakstītos patstāvīgos tiesību avotu būtu pareizi uzskatīt par pamatavotiem, bet nerakstītos – tiesību paražas un vispārīgos tiesību principus par papildus tiesību avotiem. Ar šiem tiesību avotiem lēmumi tiek pamatoti, tikai tad, ja nav attiecīgas rakstītas tiesību normas.