Terorisma izpausmes muusdienu pasaule

Un uzdevums, lai kaut viens cilvēks aizdomātos par terorismu, un saprastu tā nozīmi mūsdienu pasaulē.

Šo tematu es izvēlējos jo tā ir liela problēma visā pasaulē, un no tās cieš daudz nevainīgu cilvēku.

Atgriežoties pie terorisma skaidrojuma un definīcijas, jāatzīmē, ka pastāv vairāki šīs parādības skaidrojumi, kurus varam sastapt gan dažādu valstu normatīvajos aktos, gan dažādās starptautiskās pretterorisma programmās, nemaz nerunājot par dažādu zinātnieku un “speciālistu” definējumiem un skaidrojumiem.

Viens no pēdējiem un jaunākajiem centieniem definēt terorismu ir sastopams jaunajā Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa (to pieņēmusi VD 24.05.1996., stājās spēkā 01.01.1997.) 205. pantā, kur redzam, ka terorisms jau tiek sapludināts arī ar krimināla rakstura nodarījumiem un tam vairs nav tikai un vienīgi politisks raksturs.

Nereti pat grūti saprast, kā definēt – kā politisku vai kriminālu rīcību, pasūtījuma slepkavības, ķīlnieku sagrābšanas, lidmašīnu nolaupīšanas u.tml. Kā, piemēram, klasificēt M. Gurēviča slepkavību, sprādzienus Rīgas sinagogā un Mežaparka Lielajā estrādē, “Lits International” prezidenta automašīnas uzspridzināšanu pie LR prezidenta pils, vēl jo īpaši, ja šie noziegumi tā arī nav atklāti?

Terorisma saknes vērojamas tālā pagātnē. Politologs U.Lakers uzskata, ka mūsdienu terorisms “vēsturiski nav nekas cits kā dažu politiskās vardarbības formu atdzimšana, kuras agrāk jau tika izmantotas dažādās pasaules malās”. Šo tēzi Lakers pamato, par piemērus minot antīkos tirānus, Tuvo Austrumu “sikarijus” (no “sika” – īss, dunčveidīgs zobens, ar kuru, atbilstoši noteiktam rituālam, sektas locekļi nogalināja savus politiskos pretiniekus), marķīzu Solsberiju, kurš XVIII gs. izvirzīja ideju, ka ar zobena palīdzību uzurpētu varu ir leģitīmi ar zobena palīdzību gāzt.

Pats vārds “assasin” (slepkava) ir cēlies no arābu valodas “hashasin” – tā viduslaikos dēvēja kādu sektu Tuvajos Austrumos, kas ar terora metodēm iznīcināja ideoloģiskos un politiskos pretiniekus, kā arī piedāvāja savu kaujinieku pakalpojumus algotu slepkavu lomā šīs pasaules varenajiem. Laikā, kad vara bija absolūti despotiska, terorisms bija gandrīz vai vienīgais veids, kā atgūt politiskās tiesības.

Bija laiks, kad Eiropā terorismu atbalstīja valstiskā līmenī. Tā, piemēram, Lielbritānijas karaliene Elizabete I uzdeva saviem kapteiņiem Dž.Havkinam, F.Dreikam u.c. organizēt pirātu flotes, kuru uzdevums bija terorizēt Spānijas kolonijas, paralizēt Spānijas, Portugāles un Francijas jūras tirdzniecības ceļus. Savukārt ASV XVIII XIX gs. mijā aktīvi atbalstīja pirātus, kuri terorizēja britu tirdzniecības kuģus un nodarbojās ar kontrobandu.

Tā redzam, ka vēsturē teroristi var pārtapt par varoņiem, protams, atkarībā no tā, kura konflitējošā puse svin uzvaru.

Daudzi politologi politiskā terorisma parādīšanos saista ar Lielo Francijas revolūciju. Jakobīņu terors sākās brīdī, kad apsudzēja un sodīja ar nāvi gāzto Francijas karali Luiju XVI, bet Sen Žusts paziņoja: “Katram cilvēkam ir tiesības nogalināt tirānu, un tauta nevar atņemt šīs tiesības nevienam savam pārstāvim”. Šajā laikā valodas apritē ieviešas paši termini “terorists” un “terors”. No 1789. gada 14. jūlija (Bastīlijas ieņemšana) līdz 1794. gada jūlijam tika ar nāvi sodīti desmiti tūkstošu par kontrrevolucionāru darbību vai noskaņojumu aizdomās turētie.XIX gs. ideja, ka brīvības vārdā drīkst nogalināt tirānu, bija populāra visplašākajos sabiedrības slāņos. Eiropu pārņēma politisko atentātu vilnis: 1819. gadā vācu students Zands veica atentātu prets laveno rakstnieku, Svētās savienības aģentu Kocebū, savukārt Luvelems nogalināja hercogu Bēriju. Pret Francijas karali Luiju Filipu tīka īstenoti septiņi atentāta mēģinājumi, no kuriem 1835. gada atentātā, kad karalisko kortežu apšaudīja krustugunīs, bojā gāja 18 un ievainoti 22 cilvēki. Neviens nebrīnījās, kad franču publicists F.Pia publiski pacēla tostu par “lodi, ar kuru tiks nogalināts Napoleons III”. Pia ir izteicis pazīstamo retorisko jautājumu: “Vai drīkst nogalināt slepkavu, ja slepkava ir imperators?” Pat jautājuma veids pieļāva tikai vienu atbildi. Rezultātā vienā no pret Napoleonu III vērstajiem atentāta mēģinājumiem, kuru veica F. Orsini 1858. gadā, gāja bojā 140 cilvēki.