Tiesību avoti

Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. Tiesību avota jēdziens tiek lietots vairākās nozīmēs. Piemērām, Latviešu konversācijas vārdnīcā ir minētas veselas piecas tiesību avota nozīmes.

Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tēlainu izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas.

Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju – kalpot par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Ne velti XIX gadsimtā sākumā kāds vācu jurists, uzsverot tiesību avotu nozīmību, secināja, ka: “Tiesību čaumala ir jurisprudences kodols”.

Tiesību avotu izpratni ietekmē sabiedrība valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati.

Padomju tiesību izpratnes raksturīgāka pazīme bija nevis “normatīvisms”, bet gan valsts kā tiesību radītājas lomas hipertrofija. Valsts faktiski tika uzskatīta par vienīgo tiesību radītāju.

Arī Latvijā nesenas pagātnes ietekmē vēl joprojām samērā izplatīts ir viedoklis , ka no visiem zināmajiem tiesību avotiem ir atzīstami tikai normatīvie tiesību akti.

Katrā nacionālā tiesību sistēmā faktiski pastāv samērā liela tiesību avotu veidu daudzveidība.

Latvijas tiesību sistēmā nav visiem tiesību avotiem ir vienāda nozīme un tie ir iedalāmi atsevišķās tiesību avotu grupas.