Tiesību normas

Zināšanas par tiesību normām ļoti bieži ir paviršs un pat sagrozīts raksturs un atstāj iespaidu gan uz tiesību jaunrades, gan realizācijas procesiem.

Šī lauka dominante ir likums, kas atspoguļo kādu objektīvo likumsakarību. Zinātnes likums ir radies pietiekami adekvātas objektīvās likumsakarības izziņas rezultātā. Satura ziņā likuma un likumsakarības kategorijas ir samērā līdzvērtīgas. Atšķirība ir tikai tāda, ka likums ir to zināšanu forma par likumsakarību, ko iegūst cilvēki pārsvarā zinātniskās izziņas rezultātā. Turpretim, likumsakarība ir kategorija, ar kuru apzīmē objekta iekšējās vai ārējās būtiskās, atkārtojošās, nepieciešamās, noturīgās attiecības, sakarus ar citiem objektiem.

Ja likumība piemīt pašiem objektiem, tad normas rada cilvēks. Ir skaidrs, ka tiesību principi, normas, tāpat kā kategorijas, iegūst objektīvāku raksturu tad, kad tās balstās uz zināšanām, kas noformētas zinātniskā likumā vai citos zinātniskās izziņas rezultātos.

Tiesību normas regulē sabiedriskās attiecības, piešķirot to dalībniekiem tiesības, uzliekot pienākumus vai aizliedzot kādu darbību (rīcību). Tiesību normu ievērošanu un izpildi nodrošina valsts ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem.

Atkarībā no tā, kādas sabiedriskās attiecības regulē tiesību normas, tās iedala valststiesību, administratīvo tiesību, civiltiesību, krimināltiesību u.c. nozarēs. Atkarībā no tā, uz ko attiecas tiesību normas, tās ir vispārīgas (attiecas uz visiem) un speciālas (attiecas tikai uz noteiktiem subjektiem). Tiesību normas ietvertas tiesību avotos, piemēram, civillikumā, krimināllikumā u.c.

Ņemot vērā to, ka tiesību norma var atrasties attiecībās ar dažādiem tiesību sistēmas elementiem, var teikt: tā var būt pamatatzinums dažādām tiesiskām parādībām. Svarīgi pievērst uzmanību tam, ka šīs parādības ieņem dažādu vietu juridiskās darbībās.

Juridiskie lēmumi un sabiedriskās attiecības, tāpat arī citas tiesiskās parādības ir savstarpēji saistītas. Ņemot vērā šīs attiecības kā pašas par sevi saprotamas, autori, raksturojot tiesību normas, pievērš uzmanību tikai kādam no šo attiecību veidiem. Piemēram, viena no vienkāršākām tiesību normas definīcijām pievērš uzmanību tam, ka tā regulē uzvedību: „Tiesību norma vispārobligāts uzvedības noteikums, kuru veido vai sankcionē valsts un nodrošina ar tās piespiedu spēku.”

Cita veida tiesību normas izpratnes ir saistītas ar tās orientāciju uz sabiedrisko attiecību regulēšanu. Te ir šāda definīcija: „Tiesību norma –tiesību jaunrades subjektu vispārobligāta, strukturāli organizēta, valstiski valdonīga pavēle, kuru satur tiesību normatīvais akts un kas regulē sabiedriskās attiecības.”

Sastopamas arī definīcijas, kurās ir apvienotas abas iepriekšējās pieejas. Viena no tām ir sekojoša: „Tiesību norma vispārobligātais, formāli noteiktais priekšraksts, kas nāk no valsts un kuru tā aizsargā, kas ir izteikts uzvedības noteikuma vai pamatnolēmuma veidā un ir sabiedrisko attiecību valstisks regulators.”

Piemēram, V. Lazarevs ar līdzautoriem raksta: „Tiesību norma vispārobligāts noteikums, ko atzīst un nodrošina valsts un no kura izriet to sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi, kuru rīcības regulēšanai ir paredzēts noteikums kā uzvedības paraugs, etalons, mērogs.”