Tiesnešu profesionālā ētika
Darba autoru konkrēti interesē Tiesnešu ētikas kodeksa 3.kanons – Tiesnesis pilda tiesu varas uzliktos pienākumus objektīvi un taisnīgi. Viens no šī kanona apakšpunktiem ir par to, ka „tiesnesis nedrīkst par neizlemtu tiesu sniegt nekādus publiskus komentārus, kas varētu kaut kādā veidā ietekmēt lietas izskatīšanas rezultātu” . Ik pa laikam var novērot situācijas, kad Latvijā tiek pārkāpts šis ieteikums. Paņemsim par piemēru kaut vai slaveno Laventa sūdzību pret tiesnesi I.Šteinerti, kuru viņš apsūdzēja nevainīguma prezumpcijas pārkāpšanā tūlīt pēc tam, kad tiesnese sniedza intervijas presē , neskatoties uz to, ka kodekss nerekomendē tiesnesim komentēt neizskatītu lietu.
Jautājums par to, ko vispār tiesnesis drīkst un nedrīkst komentēt, ir visai komplicēts. No vienas puses, dažādu viedokļu eksistence nodrošina lielāku objektivitāti, no otras puses, grauj sabiedrības ticību valsts tiesu varai, jo rodas iespaids, ka tā vienkārši nespēj tikt galā ar savām instancēm, kur katrai savs viedoklis. Iespējams tiešām derētu padomāt par citu valstu prakses piemērošanu mūsdienu sabiedrībā, lai izveidotu spēcīgus tiesu varas regulēšanas instrumentus. Tā, piemēram, viena no Igaunijas advokātu ētikas kodeksa normām – aizliegums kritizēt tiesas spriedumu – neaizliedz analizēt spriedumu un vērtēt tā argumentāciju. Tātad nedrīkst nodarboties ar subjektīvu kritiku, bet „drīkst un pat ir nepieciešams strādāt ar tiesu sistēmas radīto „produktu”” .
