Trimdas latviešu dzīve

Es šo tēmu izvēlējos tāpēc, ka es neko šādu neesmu dzirdējusi, ka latviešu tautai vajadzēja izceļot uz citām valstīm. Un mani tas ieinteresēja. Arī fakts, ka tagad mūsu vienaudži neko nezinu ko mūs senčiem vajadzēja pārdzīvot. Bija diezgan daudz grāmatas par šo tematiku, bet es gribēju lasīt tās, kuras ir tiešām īstas, kur ir tieši tas ko latviešu tauta ir pārdzīvojusi. Daudz interesantāk ir lasīt grāmatas, kuras sižets ir reāli noticis.

Es lasīju grāmatu ”Te nu es esmu” kuru ir sarakstījusi populārā ārzemju latviešu rakstniece Irma Grebzde. Viņa pati arī ir bijusi izsūtīta uz ārzemēm, tālūk man bija tiešām interesanti šo grāmatu lasīt.

Referāta mērķis ir tāds, ka es gribētu pastāstīt kā bija tad kad vajadzēja izceļot, kā mūsu senči jutās svešā zemē ar svešu kultūru un tradīcijām, kā viņi izdzīvoja un dibināja jaunu paaudzi tur tālu prom no mājam.

Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos apmēram 200 000 Latvijas iedzīvotāju apmēram desmitā daļa no Latvijas pirmskara iedzīvotāju kopskaita atradās ārpus Latvijas. Daudzi bija devušies bēgļu gaitās prom no savas dzimtenes, kurai draudēja jauna padomju okupācija. Bez jau minētajiem bēgļiem, kuri brīvprātīgi vai piespiedu kārtā brauca ar laivām uz Zviedriju un kuģiem uz Vāciju, bija arī tādi, kas mēģināja līdz Vācijai nokļūt pa sauszemes ceļiem. Karadarbības dēļ daudzi nesasniedza savu galamērķi un ceļā gāja bojā. Citus apturēja padomju varas iestādes Sarkanarmijas pārņemtajā teritorijā Polijā un Čehoslovākijā.

Padomju Savienība uzskatīja bēgļus no Baltijas par padomju pilsoņiem un no padomju pārvaldītajām teritorijām Austrumvācijā, Polijā un Čehoslovākijā sūtīja atpakaļ ne tikai bēgļus, bet arī vācu bruņoto spēku karavīrus un darba dienestā dienējošos jauniešus no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas. Nonākot atkal Padomju Savienībā, šos cilvēkus uzreiz ieslodzīja filtrācijas nometnēs kā politiskus noziedzniekus, jo pēc padomju likumiem ari izceļošana uz ārzemēm it sevišķi, lai aizbēgtu no padomju varas bija nodevība pret Padomju Savienību.

Turpretim Zviedrija, kas jau kopš 1940. gada bija atzinusi

Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, izraisīja lielu satraukumu, kad tā 1946. gadā Padomju Savienībai izdeva 148 baltiešu karavīrus, kuri bija dienējuši vācu karaspēka vienībās, bet kara beigās meklējuši patvērumu Zviedrijā. No šiem izdotajiem 132 bija Latviešu leģiona karavīri. Padomju vara viņus ieslodzīja filtrācijas nometnēs un daļu bargi notiesāja par bruņotu cīņu pret Padomju Savienību, nokļūšanu bez atļaujas ārzemēs un citiem ar valsts nodevību saistītiem noziegumiem. Tikai nedaudzi no viņiem izdzīvoja. 1994. gadā Zviedrijas karalis atvainojās dzīvi palikušajiem par tā laika Zviedrijas rīcību.