Tukidīds par vēstures rakstīšanu un tās būtību

Tukidīda darbs sastāv no astoņām grāmatām. Astotās grāmatas oriģinalitāti apšaubīja daži antīkie autori. Tomēr mūsdienu zinātnieki, salīdzinot to ar pirmajām septiņām grāmatām, nešaubās, ka arī astotā grāmata ir Tukidīda darbs. Vēlākie izdevēji sadalīja viņa darbu grāmatās, nodaļās un paragrāfos. Savu darbu Tukidīds ir rakstījis sākot ar 431.g.p.m.ē. Nepabeigto Peloponēsas kara vēstures daļu vēlāk uzrakstīja Ksenofonts. Tukidīda iecere, sākot darbu, bija ļoti plaša. Viņš raksta par savu laiku un galvenā viņa pētījuma tēma ir Peloponēsas kara vēsture. Pirmajā grāmatā, kas krasi atšķiras pēc savas struktūras no citām grāmatām, Tukidīds raksta par to, kas pēc viņa domām ir kara cēloņi un iegansti. Hērodots, meklējot grieķu persiešu kara cēloņus, meklē tā vaininiekus, konfliktu iniciatorus un skaidro to rīcību kā atriebību par kādu pāridarījumu. Tukidīds cilvēces vēsturi apskata kā kopējās kosmiskās vēstures daļu. Pēc viņa domām īstenais Peloponēsas kara cēlonis ir ilgstošā, slēptā dažādu spēku cīņa Grieķijā, Spartas bažas par Atēnu varenības nostiprināšanos, Atēnu un Spartas sacensība politikā, tirdzniecībā u.c. Tā, sākot rakstīt par kara ieganstiem ( Kerkīras konflikts, Potīdajas konflikts u.c.), Tukidīds atzīmē, ka patiesie kara cēloņi ir meklējami ne šajos konfliktos, bet gan bailēs no Atēnu varenības pieauguma. Lai to pierādītu, viņš savā darbā apraksta visu vēsturi laika periodā no 479. 431.g.p.m.ē., raksturojot to kā Atēnu varenības rašanās un attīstības laiku, kā pirmo sadursmju laiku starp Atēnām un Spartu. Tukidīds par Peloponēsas kara sākumu raksta: ”Lakedaimonieši atzina miera pārkāpšanu un kara nepieciešamību ne tik daudz sabiedroto runu ietekmē, cik baidīdamies no atēniešiem, kaut tik nepieaugtu to varenība, jo redzēja, ka Grieķijas liela daļa ir to pakļautībā”(I,88). Šajā pirmajā grāmatā Tukidīds mēģina aprakstīt arī Grieķijas un Atēnu seno vēsturi.

Pārējo septiņu grāmatu struktūra ir daudz vienkāršāka un noteiktāka. Lai sasniegtu zinātnisku precizitāti, Tukidīds savu vēsturi izklāsta hronoloģiskā secībā pa gadiem. Viņš vispirms apraksta viena gada visus notikumus un tikai tad raksta par nākamo gadu. Šāda metode labi noderēja antīkajā laikmetā, kad karadarbība parasti notika tikai vasarā, bet ziemā tika pārtraukta. Tādējādi kara notikumus vienu no otra atdalīja lieli pārtraukumi. Tāpat, kalendārs, īpaši Peloponēsas kara laikā, bija sastādīts ļoti haotiski. Lai saskaņotu lunāros mēnešus ar saules gadu, nācās iestarpināt papildus mēnešus, tāpēc viens un tas pats mēnesis dažādos gados iekrita dažādos laikos. Turklāt katrā grieķu pilsētā gadus sauca savādāk. Šādos apstākļos visvienkāršāk bija skaitīt gadus no kara sākuma un dalīt tos ziemas un vasaras laikos. II IV grāmata un V grāmatas sākums vēsta par Arhidāma kara (431. 421.g.p.m.ē.) notikumiem līdz Nīkija mieram. V grāmatas otrā daļa beidzas ar to, ka atēnieši sev pakļauj Melosas salu. VI un VII grāmata ļoti mākslinieciskā un dramatiskā formā vēsta par notikumiem Sicīlijā. VIII grāmatā Tukidīds raksta par dažādiem notikumiem no 413. 411.g.p.m.ē.