Umberto Eko: laika jēdziens un kultūra

Es rakstu recenziju par itāļu zinātnieka Eko Umberto grāmatu „Bodolīno”. Šis ir romāns, kas risinās 12. gadsimtā, kur pēc ticības tiecas caur Krusta kariem un citiem kariem. Viss notiek Itālijā, Konstantīnpole un daudzās citās pilsētas, bet pamatā vairāk piemin Milāni, Lodi un Priestera Jāņa zemi, pēc kuras tiecas ļoti Bodolīnu atrast. Savukārt Bodolīno ir zemnieku puišelis, kurš apveltīts ar izcilām fantāzijas spējām. Savu fantāziju zēns realizē nemitīgos melos. Bodolīno kļūst par imperatora Fridriha Barbarosas audžudēlu, turpina aizrautīgi melot. Bet nu viņa meli sāk iespaidot lielo politiku un līdz ar to arī visas vēstures gaitu.

Šajā grāmatā notikumus virza Bodolīno un viņa meli, kuri kļūst īsteni, bagātā fantāzija,gudrie padomi, viņa humora izjūta, dienas gaitas Parīzē un kaislīgā mīla pret Fridriha sievu Beatrisi un notikumi, kas saistās ar Priestera Jāņa valstību. Pēc manām domām grāmatā spilgti, bet īsi bija atspoguļots Bodolīno neispējama un neprātīgā mīlestība pret Beatrisi, viņš daļēji arī juka prātā, jo jūtas pret sievieti, kura bija nedaudz vecāka par viņu bija spēcīgas un vārdos neaprakstāmas. Viņš viņas vārda pats sev rakstija vēstules, ar tik skaistiem un saldiem vārdiem un lai domās izjustu un sajustu to, ka arī viņa viņu neprātīgi mīl viņu.

Daudz, kas tika izpostīts, tapēc ka Frīdrihs nīda milāniešus un lika, lai viņiem izbaksta acis, nogriež pirkstus un citas pretīgas lietas ar cilēvkiem, padzina viņus no mājām un izdzina arī vispārīgi no pilsētas. Frīdrihs bija brīžiem ļoti nežēlīgs cilvēks, bet ļoti mīlēja Bodolīno un pieņēma daudzus viņa padomus. Daudzus viņš pārprata un veidoja neizbēgamas, ļaunas situācijas, kaut gan Bodolīno tā negribēja.