Ūras zikurāts

Laikposmā starp 3500. un 3200. gadu p.m.ē. Mezopotāmija, teritorija starp Tigras un Eifratas upēm, kļuva pirmā civilizētā zeme visā pasaulē – tai ziņā, ka tās sabiedrības un kultūras pamatu veidoja pilsētas. Visaugstāk attīstītā Mezopotāmijas daļa bija tās galējais dienvidu apgabals – Šumera – dūņainu līdzenumu apvidus, kur izveidojās trīs spēcīgas pilsētvalstis – Uruka, Ūra un Lagaša, kas ievērojamas ar savu savdabīgo arhitektūru. Šumeras teritorijā nebija ne akmeņu, ne minerālu, pat ne koku, tikai lielas māla nogulas, kas arī noteica Mezopotāmijas arhitektūras īpatnības, par vienīgo celtniecības materiālu atstājot no māla veidotus ķieģelīšus.

Senajā Mezopotāmijā garīgā kultūra bija cieši saistīta ar reliģisko pasaules uztveri, kas ietekmēja arī arhitektūras un mākslas attīstību. Šumerā šī ietekme bija īpaši spēcīga un līdz ar to par Mezopotāmijas arhitektūras attīstības sākumu var uzskatīt laiku, kad nelielo, no niedrēm celto ēku vidū parādījās uzbērums ar lielāku māla ķieģeļu kulta celtni – templi, kam bija balsinātas sienas, nišas un inkrustācijas no spilgti krāsainām māla naglām. 3. gadu tūkstoša beigās blakus templim sāka celt samērā sarežģītu torņveida formas kulta celtni – zikurātu, veltītu pilsētas sargātājiem dieviem. Vislabāk līdz mūsdienām ir saglabājies mēness dievam Nannam veltītais Ūras pilsētas zikurāts, ko sāka celt ap 2000. gadu p.m.ē. valdnieka Ūrnammu valdīšanas laikā un pabeidza 4. gadsimtā p.m.ē. Tā drupas un apraksti sengrieķu literatūrā ļāva zinātniekiem veikt rekonstrukciju. Nesalīdzināmi sliktāk...