Urbanizācija: pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē

Urbanizācijas procesā var rasties metropoles. Metropoles vide ir vide, kurai ir liels populācijas kodols ar dažādām kopienām, kas ir ekonomiski un sociāli integrētas. Metropoles sevī apvieno pat vairākus ciematus un pilsētas, kas savstarpēji ir saistītas un saplūst viens ar otru pateicoties transporta maģistrālēm, kopīgai rūpniecībai un valdībai. Šī statiskā arēna satur vairākas pilsētas, kuru kopējais iedzīvotāju skaits ir aptuveni 50000, kā arī mazākas pilsētas, kur var būt arī mazāks iedzīvotāju skaits. Arī metropolei ir viena centrālā pilsētā, kurā koncentrējas lielāks iedzīvotāju daudzums, tomēr pārējās, pakārtotās pilsētas ir gan sociāli, gan ekonomiski atkarīgas no šī centra. Metropoles iedzīvotāju skaits var sniegt pat vienu miljonu. (Tischler; 1996)

Savienojot vairākas metropoles, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu miljonu veidojas megapoles. Tās parasti veidojas no vismaz divām nelielām metropolēm. (Tischler; 1996) Metropoles tiek sauktas ari par pilsētu aglomerāciju – kad pilsēta dzīvo vairāk nekā viens miljons iedzīvotāju. (2005 World Development Indicators)

Kā vēl vienu urbanizācijas paveidu var uzskatīt tā sauktās egde cities, jeb atšķirtās pilsētas daļas, kas distancējas no pilsētas centra veidojot biznesa centru. Šajās daļas koncentrējas, gan biznesa uzņēmumu ofisi, gan iepirkšanās alejas, gan arī viesnīcas. (Macionis; 2005)

Pilsētu attīstību var iedalīt trijos attīstības posmos: pilsētu rašanās pirms 10000 gadiem, industriālā pilsētu attīstība pēc 1750. gada un uzliesmojošs pilsētu pieaugums nabadzīgajās valstīs. (Macionis; 2005)

Par pilsētu attīstības cēloni var uzskatīt to, ka dzīvojot kopīgi cilvēkiem bija vieglāk sagādāt sev pārtiku, darba rīkus un apģērbu. Dzīve kopīgos ciematos radīja augstākus dzīves standartus. (Macionis; 2005) Lai pilsēta veidotos ir jāņem vērā trīs apstākļi: labvēlīga psiholoģiskā vide, kas ietver labvēlīgu klimatu, labvēlīgu augsni, kā arī ūdens pieejamību; progresīvas tehnoloģijas, kas var palīdzēt iegūt pārtiku; labi attīstītu sabiedrības organismu, iekļaujot stabilu sociālo stāvokli un ekonomiku. (Kendall, Murray, Linden: 1997)

Par pašu pirmo pilsētu tiek uzskatīta Jerika, kas radusies pirms aptuveni 10000 gadu pie Nāves jūras,. Tajā laikā tajā dzīvoja aptuveni 600 cilvēku. Pilsētu attīstību ietekmēja arī plisētas senajā Ēģiptē un Romā. (Macionis; 2005)

Par pirms industriālām pilsētām var uzskatīt Vīni, Parīzi, Londonu. Šis pilsētas vairāk attīstījās kā mākslas, reliģijas un kultūras centri. Tajās tika radīti dažādi mākslas un reliģijas priekšmeti, tika celti dažādi tempļi un baznīcas. Pilsētas tajā laikā bija kā kultūras centri. (Macionis; 2005)

Deviņpadsmitajā gadsimtā pilsētas Amerikā kļuva lielākas un lielākas, tas attīstījās ap galvenajām transporta ostām. 1860. gadā viena piektā daļa Amerikas iedzīvotāju dzīvoja pilsētās. Pilsētu izplešanās lielāka bija vērojama ziemeļu štatos Amerikā, piemērāmam, Ņujorka. (Macionis; 2005)

Strauji attīstoties fabrikām un to ražošanas jaudām daudzi cilvēki ieradās pilsētās cerība iegūt labāku darbu. Tādēļ Amerikas pilsētās ieceļoja miljoniem imigranti, īpaši no Eiropas. Tā rezultātā veidojas metropoles – liela pilsēta, kas sociāli un ekonomiski dominē pilsētas vidē. Tomēr pēc 1950. gada daudzi pilsētu iedzīvotāji pārcēlās uz dzīvi ārpus pilsētas un pilsētu centri vairāk kļuva kā politiskie centri. (Macionis; 2005) šobrīd par lielākām pilsētām pasaulē tiek uzskatītas Tokija, Meksika, Bumboja, San Paulo, Ņujorka un citas. 2000. gadā bija jau 22 pilsētas, kur iedzīvotāju daudzums bija robežas no 5 līdz 10 miljoniem. (Shankardass: 2002)