Urīna koncentrācijas mērīšana

Urīna koncentrācijas mērījumi sniedz mums informāciju par nieru spējām reaģēt uz organisma homeostāzes izmaiņām. Pats galvenais urīna koncentrācijas mērīšanā ir noteikt urīna osmolaritāti. Lai to izmērītu izmanto specifiskus gravitācijas spēka mērījumus (SG). Tas ir ērts, ātrs un drošs mērīšanas veids. SG nosaka ar gravimetra un refraktometra (indikatora) palīdzību. Visi testi savā starpā atšķirās ar pamatbāzi – ar noteiktiem fiziskiem principiem un īpašībām.

Ar refraktometra palīdzību nosaka proteinūriju (10g/l SG mainās uz 0,003), un arī glikozūriju (10g/l SG mainās uz 0,002). Refraktometrs izmēra skaitu, masu un ķīmisko struktūru šķīstošām daļiņām, nereaģējot ar radiologisko kontrastu (indikatoriem) un manītu.

Striptesti mazāk reaģē ar glikozi, manītu un kontrastvielu. Bet tie reaģē uz urīna pH, kurš normā ir 7,0 7,5. SG mērīšana ar striptestu palīdzību notiek uz urīnā esošo jonu spēku pamata, uz jonu un proteīnu esamību urīnā, kuriem ir elektriskais lādiņš šķidrumā.

Klīnikā ar SG mērījumiem svarīgi noteikt iespējamo slimību iemeslus.

Skrīningā izmanto multiparametru testus. Sensitivitāti uz testiem nosaka ar mikroskopisko urīna izmeklēšanu (90 95% visos standartprocesos), ar kuru palīdzību atrod lielu skaitu šūnu ( Leu, Alb un Ery). Izmeklēšana ieslēdz sevī tubulotoksisko reakciju uz toksīniem, narkotiskiem (medikamentiem), un tā var noteikt proteinūrijas tipu. Testi nav jūtīgi pret Ig izmaiņām ( Bence Joines proteinūrijas). Testi ir jūtīgi uz assimptomatisko urīnceļu infekcijām. 50 80% var atrast baktērijas kultūras. Baktēriju kultūru identificēšana notiek ar mikroskopu palīdzību.

Kreatinīna izmeklēšanu izmanto, lai noteiktu glomerulu darbaspēju un infiltrācijas spējas (GFR). Tests nav jūtīgs pie agrām un mazām izmaiņām.

Pie urīnceļu simptomātiskiem iekaisumiem (UTI) svarīgais ir noteikt baktērijas tipu un noteikt ārstēšanu. Lai noteiktu baktērijas tipu jābūt 102 103 CFP kolonijas skaitam/ml. Baktērijas tipu noteikšana ir svarīga katrā iekaisuma gadījumā. Dažās infekcijas tiek ārstētas bez laboratorisko testu pielietošanas, ja tikai ir zināma baktērijas epidemioloģija. Arī ir vajadzīga mikrobiologa konsultācija. Testi un mikroskopiska izmeklēšana ir svarīgi pie ekstrēmiem gadījumiem, kad nav skaidri simptomi.