Uzmanības deficīts un hiperaktivitātes sindroms Ritma Lasmane

Bieži nākas dzirdēt apgalvojumu, ka bērns ir hiperaktīvs. Termins «hiperaktivitāte» jau lielā mērā ir kļuvis par gluži ikdienišķu vārdu. Bet kas tad īsti slēpjas aiz šiem tik pierastajiem un ne vienmēr atbilstoši lietotajiem apzīmējumiem? Uzmanības deficīta sindroms (UDS) vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir termins, kas tiek piemērots visiem tiem, kas pēc savas impulsivitātes, hiperaktivitātes un/vai neuzmanības atbilst noteiktiem diagnostikas kritērijiem. Tomēr šie kritēriji ir subjektīvi un raksturo uzvedību, ko var veidot daudzi un dažādi faktori – no smadzeņu bojājumiem līdz pat izteiktai apdāvinātībai. UDHS drīzāk ir virkne simptomu, nevis specifiska slimība. Tomēr vienlaikus ir vērojama arī tendence pārāk vienkāršot UDHS uztveri un skatīt to kā parastu defektu, slimību vai disciplīnas trūkuma sekas.

Diemžēl, kā liecina pieredze, gadās, ka, piemēram, pedagogi, nepūloties noskaidrot pamatotu speciālista (psihiatra) viedokli un izprast visus iemeslus, kas ir pamatā bērna uzvedībai, uzdrošinās apgalvot, ka bērnam ir uzmanības deficīta sindroms. Droši vien nav īpaši jākomentē tas, kāda mēdz būt šādu apgalvojumu ietekme gan uz vecākiem, ja viņiem nav pietiekamas informācijas par UDS, gan uz pašu bērnu (to reizēm atļaujas paziņot arī bērna klātbūtnē). Vēl biežāk nākas dzirdēt apgalvojumu, ka bērns ir hiperaktīvs. Termins hiperaktivitāte jau lielā mērā ir kļuvis par gluži ikdienišķu vārdu. Bet kas tad īsti slēpjas aiz šiem tik pierastajiem un ne vienmēr atbilstoši lietotajiem apzīmējumiem?

Pirmo reizi UDS tika konstatēts 20. gs. sākumā, kad arī aizsākās tā pētniecība, kaut gan tad tas vēl netika dēvēts par UDS. Pēc Pirmā pasaules kara tika novērots, ka bērniem, kas pārcietuši encefalītu, ir izteiktas hiperaktivitātes, impulsivitātes un uzvedības traucējumu pazīmes. 1940. gadā arī dažiem zaldātiem, kas bija pārcietuši smadzeņu ievainojumu, tika konstatēti uzvedības traucējumi. Tā noskaidrojās, ka smadzeņu bojājumi var izraisīt hiperaktivitāti. Kopš tā laika ir konstatēti daudzi iemesli, kas var radīt hiperaktivitāti, – visdažādākā veida smadzeņu bojājumi, arī tādi, ko izraisījusi saindēšanās ar apkārtējā vidē esošajām toksiskajām vielām (īpaši svinu) un narkotiku un alkohola ietekme uz bērnu embrionālā attīstības stadijā.

Secinot, ka dažiem pacientiem smadzeņu bojājumi izraisa hiperaktivitāti, zinātnieki pieņēma, ka tie izraisa visa veida hiperaktivitāti, pat ja nekādus smadzeņu bojājumus nav iespējams konstatēt. Tāpēc to, ko tagad dēvē par UDS, reiz sauca par “minimālu smadzeņu disfunkciju”. Tā ir diezgan būtiska nianse. Taču nespeciālistu vidū UDHS, ko raksturo arī hiperaktivitāte, vēl joprojām tiek asociēts ar smadzeņu traucējumiem un sabiedrības attieksme mainās lēni. Patiesībā hiperaktivitāti tieši tāpat var saistīt arī ar apdāvinātību, bet tas nebūt nav iemesls, lai apgalvotu, ka visi hiperaktīvie bērni ir īpaši...