Uzturvielas: definīcija un veselības loma

Fizioloģija (gr. physis daba, logos mācība) ir zinātne par vesela cilvēka un veselu dzīvnieku organisma dzīvības norisēm. Tā pēta dzīvo organismu normālās funkcijas to savstarpējo mijiedarbību ar apkārtējo vidi.

Cilvēka, arī dzīvnieku, fizioloģija dod iespēju saprast, ka dzīvība un veselība ir visa organisma funkciju rezultāts. Cilvēka un dzīvnieku fizioloģiju iedala vairākās savstarpēji cieši saistītās zinātnes nozarēs, proti, vispārējā, speciālajā, salīdzinošajā, patoloģiskajā, klīniskajā, uztura, darba un sporta fizioloģijā. Šis darbs ir par uztura fizioloģiju, barības vielām, to negatīvo, kā arī pozitīvo ietekmi uz cilvēka organismu.

Vielmaiņa jeb metabolisms ir ķīmisku un fizikālu procesu kopums dzīvā organismā, bet gremošana fizioloģisks process, kurā notiek barības vielu fizikāla un ķīmiska sadalīšana līdz tik mazām molekulām, lai tās varētu uzsūkties asinīs un limfā, un lai organisms tās varētu asimilēt.

barības sajaukšanu, sasmalcināšanu un virzīšanu uz priekšu pa gremošanas traktu;

Gremošana un uzsūkšanās ir atsevišķi procesi, kas savā starpā ir saistīti. Gremošanas traktā efektīvu uzsūkšanos nodrošina garas tievā un resnā zarna un tas, ka zarnas gļotāda veido krokas, kuras ir pārklātas ar bārkstīm līdzīgiem veidojumiem, kuri savukārt ir pārklāti ar vēl mazākām bārkstiņām. Šīs bārkstis palielina zarnu sagremošanas un uzsūkšanas virsmu.

Izsalkuma un sāta sajūtas nosaka 3 savstarpēji saistīti centri barības uzņemšanas jeb apetītes centrs, izsalkuma centrs un sāta centrs. Izmaiņas šajos centros var radīt nervu impulsi, kas nāk no gremošanas trakta, vai glikozes līmenis asinīs. Ja ilgāku laiku nav uzņemta barība, izdalās kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas sulas, kas izraisa sāpju vai dedzināšanas sajūtu.

Barība ir nepieciešama kā enerģijas avots dzīvības funkciju uzturēšanai. Ar uztura palīdzību atjaunojas audi un šūnas. Visas barības vielas sastāv no savienojumiem, kuri ir veidoti no lielām molekulām, vai nešķīst ūdenī. Piemēram, olbaltumvielu molekulas ir ļoti lielas, bet tauki arī svarīga un nepieciešama uzturviela nešķīst ūdenī. Ir arī tādi savienojumi, kuru molekulas ir gan lielas, gan ūdenī nešķīstošas, piemēram, ciete. Lielmolekulāros savienojumus organisms nespēj izmantot neizmainītā veidā. Tas skaidrojams ar to, ka tiem ir citādas īpašības un ķīmiskā struktūra nekā organisma audiem. Lai barības vielas varētu uzsūkties un organisms tās varētu izmantot, tās ir jāizšķīdina un jāsadala līdz pamata sastāvdaļām, proti, molekulām. Ūdens, minerālsāļi un daži vienkāršie organiskie savienojumi ir vienīgie, kas neizmainīti spēj uzsūkties no gremošanas trakta asinīs un limfā.

a) cukuri (glikoze, saharoze, maltoze) medus, ievārījumi, kūkas, konfektes, augļi, sulas, laktoze jeb piena cukurs;

c) balastvielas celuloze, kas ir augļos un dārzeņos.

a) dzīvnieku valsts olbaltumvielas gaļa, zivis, piena produkti, olas;