Uzvārdu došanas tradīcijas Latvijā

Uzvārdi kā personas identifikācijas zīme, kas ļauj izsekot ģimenes ciltsrakstiem ilgākā laika periodā, dažādās Eiropas valstīs ir samērā nesena parādība, arī Latvijā. Eiropas austrumos līdz pat 19. gs. pastāvēja dzimtbūšana, un tas ietekmēja arī uzvārdu rašanos. Sākotnēji cilvēkiem nebija nepieciešamība pēc tiem, jo pastāvēja pārvietošanās ierobežojumi un savstarpējai identifikācijai pietika ar kristīto vārdu, kam reizēm tika pievienots vietvārds. Laika gaitā, dažādu vēsturisko apstākļu rezultātā, ar to nepietika. Piemēram, Krievijas impērijas Baltijas guberņās Kurzeme un Vidzemē zemnieku uzvārdi tika gan uzspiesti ar varu, gan brīvi izraudzīti īsā laika periodā apmēram no 1817. līdz 1833. gadam. Tie tika uzspiesti, jo saskaņā ar dzimtzemnieku 1816. 1819. gada brīvlaišanas likumu prasībām, kas izmainīja zemnieku juridisko stāvokli no dzimtcilvēka uz brīvu cilvēku, brīvlaistajiem zemniekiem bija nepieciešams personības pilns identifikators. Uzvārdi tika brīvi izraudzīti, jo saskaņā ar jaunā likuma visai brīvi noteiktajām normām zemniekiem tika ļauts izvēlēties jebkuru uzvārdu pēc saviem ieskatiem. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka šis aizsāktais uzvārdu došanas juridiskais process prasa pilnveidojumus. 1822.gadā pirms muižu kalpu brīvlaišanas vēl ar vienu likuma papildinājumu tika precizēts, ka „ zemniekiem ir liegts izvēlēties (kārtai) neatbilstošus un nepiemērotus uzvārdus, it īpaši muižnieku, plaši pazīstamu dzimtu vai slavenu cilvēku uzvārdus”.

Dažādos Latvijas apvidos šī uzvārdu izvēle notika dažādi. Vietām zemnieki tiešam varēja brīvi izvēlēties sev uzvārdu, citviet tos piešķīra muižnieki, tomēr visur pastāvēja noteikums, ka uzvārds jāizvēlas „cilts vecākajam” un šo uzvārdu pārmanto visi viņa bērni un bērnu bērni, arī tad, ja tiem bija pašiem savas ģimenes. Galvenokārt izvēlētos uzvārdu varēja iedalīt 8 grupās pēc to nozīmes vai izcelsmes:

Vietvārdi. Daudzi zemnieki sekoja ieteikumam par uzvārdu izvēlēties māju vai dzīves vietas nosaukumu. Piemēram, Kārlis no „Cīruļu” mājām kļuva par Kārli Cīruli. Visbiežāk māju nosaukumus izvēlējās, ja tiem bija nozīme latviešu valodā, tomēr ir gadījumi, kad tā nenotika. Apkārtnes vārdu pieņēma retāk, jo konkrētajā apriņķī tam nebūtu individualitātes. Izvēloties māju nosaukumus, zemnieki savā veidā arī nodrošināja informāciju par cilts vai ģimenes dzīvi pēcnācējiem.