Kara draudi. Sešdesmito gadu beigās Francijas iekšējie apstākļi bija kļuvuši tādi, ka Napoleons 3. sāka vēlēties kara izcelšanos. Nemiers tautā kļuva arvien spēcīgāks. Dinastijas varas nodrošināšanai, pēc Napoleona 3. domām, bija nepieciešams uzvarām bagāts kar, kas atkal
vairotu Francijas un tās valdnieka slavu, vienlaikus novēršot iedzīvotāju uzmanību no iekšējās politikas. Karu ar Franciju šjā pašā laikā arī vēlējās Bismarks. Viņam likās, ka karš ir nepieciešams Vācijas apvienošanai.
Kara iemesls un sākums. 1868. gadā Spānijā bija izcēlusies revolūcija, kas karalieni Izabellu gāza no torņa. Pagaidu valdība nolēma piedāvāt Spānijas torni kādam Hoencollernu dzimtas loceklim un Prūsijas karaļa attālam radiniekam- princim Leopolam. Tas Francijā radīja lielu uztraukumu. Pēc notikušā kā Prūsijā un arī Francijā bija liels satraukums: Prūši runāja par sava karaļa aizskaršanu, bet franči - par sava sūtņa apvainošanu.1870. gada 19. jūlijā Francija pieteica karu Prūsijai.
Miera noslēgšana. Visā Francijā notika Nacionālās sapulces vēlēšanas. Kaut gan Gambeta dedzīgi aģitēja pret miera slēgšanu un aicināja frančus turpināt cīņu līdz beidzamai iespējai, tomēr tauta vēlējās mieru, un Nacionālā sapulcē tika ievēlēti lielā vairumā pārstāvji, kas bija par mieru. Miera līgums starp Franciju un Prūsiju tika noslēgts un parakstīts Frankfurtē pie Mainas 1871. gada 10. maijā.
Vācu- franču kara sekas. Vācu un franču karam bija ļoti lielas sekas. Vācu- franču karu izmantoja savā labā arī Krievija, paziņodama, ka vairs neievēros Parīzes miera līguma noteikumus, kas tai aizliedza turēt Melnajā jūrā kara floti. Tomēr ievērojamākās šā kara sekas bija Vācijas apvienošanās. Parīzes aplenkšanas laikā visi vācu valstu valdnieki sapulcējās Varsaļā un 1871. gada 18. janvārī atzina karali Vilhelmu 1. par apvienotās Vācijas imperatoru. Mieru ar Franciju slēdza jau apvienotās Vācijas valdība- tās imperators Vilhelms 1. un reihskanclers Bismarks.
