Vai dzīvības formas vienmēr ir bijušas tādas?

“Vai dzīvības formas vienmēr ir bijušas tādas, kādas mēs tās novērojam šodien, vai daudzu gadsimtu garumā tās ir izgājušas garu attīstības posmu?” – tas ir jautājums, kas rodas ikvienam, kas aizdomājas par dzīvo organismu lielo sugu daudzveidību.

Evolucionārā doma zinātnieku prātos sāka nobriest jau labu laiku pirms Darvina. Priekšstati par ilgo un sarežģīto saules sistēmas evolūciju, notikumiem bagāto zemeslodes vēsturi vispirms zinātnieku, bet vēlāk arī visu izglītoto cilvēku apziņā ienāca jau XVIII gadsimtā. 19. gadsimta pirmajā pusē ar šiem priekšstatiem jau bija pilnīgi sarasts. Tas, ka ilgu evolūcijas ceļu nogājusi arī Zemes dzīvība, apziņā iespiedās tikai vēlāk, kad bija publicēta Darvina “Sugu izcelšanās” un izdarīti tālāki evolucionārie pētījumi.

Par galveno evolūcijas faktoru Ž.B. Lamarkss uzskatīja vienu orgānu spēju, bet cita orgāna nespēju pielāgoties izmaiņām dzīves laikā. Lamarkss domāja, ja organisms spēj pielāgoties izmaiņām, tad tas pakāpeniski kļūst stiprāks, ja ne, tad novājinās un atmirst.

Lamarka pieņēmums par orgānu attīstību un pilnveidošanos, pavisam neatbild uz svarīgu jautājumu, kādi iemesli ietekmē pavisam jaunu orgānu izveidošanos. Piemēram, kādā veidā varētu izskaidrot ragu rašanos dažiem dzīvniekiem. Lai atrastu izeju no šīs situācijas, Lamarkss izdalīja dzīvās radības ar īpašām īpašī bām – “ar spēju tiekties pēc pilnības”, viņš uzskatīja, ka organismiem piemīt pilnveidošanās dziņa, kas tiecas pēc arvien sarežģītākām struktūrām. Franču zinātnieks pieņēma, ka visa organiskā pasaule nepārtraukti mainās, uzlabojoties pašam par sevi, pateicoties dzīvo organismu tieksmei pēc progresa. Šo evolūciju virza vajadzībām sekojoša pielāgošanās, kas tiek pārmantota tālāk. Piemēram, peldošo un purva putnu salīdzinājums. No Lamarka viedokļa šo putnu senči ne ar ko neatšķīrās no parastiem putniem. Taču, nonākuši kaut kādos īpašos apstākļos, piemēram, purvā, sāka piepūlēt savas kājas un tās sāka kļūt garākas un pākāpeniski sasniedza mūsdienu purva putnu dzērvju kāju garumu. Citi putni, kas bijuši spiesti dzīvot un meklēt barību upēs un ezeros, centās peldēt, ātri attīstot kāju pirkstus un tie savstarpēji savienojās, veidojot ādiņu. Rezultātā daudzu paaudžu laikā ir izveidojušās peldpleznas. Saskaņā ar minēto, ķermeņa uzbūves maiņas nosaka orgānu lietojums.

Lielāku popularitāti saņēma Ž. Kivjē, kurš uzskatīja, ka visi orgāni organismā savstarpēji saskaņoti un attiecināti. Par piemēru ņemot zālēdājus. Augu izcelsmes barība ir ar mazu barības vērtību, tāpēc tā nepieciešama lielos daudzumos. Tātad zālēdāju kuņģim ir jābūt lielam. Kuņģa izmērs nosaka citu iekšējo orgānu izmērus: mugurkaula, krūšukurvja utt. Masīvs ķermenis var turēties uz spēcīgām kājām, kurām ir cieti nagi. Bet kāju garums nosaka kakla garumu, lai dzīvnieks varētu brīvi ēst zāli. Zobi viņiem nepieciešami plati, plakani ar lielu darbības virsmu.

Cita lieta ir plēsēji. Tiem barība ir barojošāka, tātad kuņģim ir jābūt nelielam. Plēsējam vajadzīgas mīkstas ķepas ar kustīgiem nagiem, lai nemanot pielavītos medījumam un to saķertu.