Pastāvīgās izmaksas nemainās proporcionāli ražošanas apjomam. Tās pastāv neatkarīgi no ražošanas procesa. Tādu izmaksu piemēri ir ražošanas vadītāju darba algas, apsildīšanas un apgaismošanas izmaksas, amortizācija u.c.
Ilglaicīgā periodā pastāvīgās izmaksas mainās. Tas saistīts ar ražošanas paplašināšanu un saražotās produkcijas apjoma pieaugumu. Pastāvīgās izmaksas netiek proporcionāli sadalītas pa attiecīgajiem produktiem. Līdz noteiktai ražošanas attīstībai šīs izmaksas paliek nemainīgas – vienā līmenī, taču kad produkcijas izlaide pārsniedz savu maksimumu, notiek šo izmaksu straujš lēciens. Uz produkta pašizmaksu pastāvīgās izmaksas attiecina pastarpināti, sadalot tās proporcionāli kādam vienkāršam rādītājam, un labāk ir, ja šis sadalījums precīzāk atbilst arī izmaksu izraisītajiem cēloņiem. Šīs izmaksas nevar tieši konstatēt saražotajā produktā. Pastāvīgās izmaksas ir attaisnotas, ja tajās nav iekļautas izmaksas, kas ir uzrādītas citā projekta budžeta pozīcijā, ja tās nevar uzskatīt par tiešajām izmaksām un ja tās netiek finansētas no citiem avotiem, bet nav attaisnotas, ja dotācijas līgums vai tam līdzvērtīgs juridisks instruments, kas noslēgts ar finansējuma saņēmēju, attiecas uz tāda projekta finansēšanu.
Pastāvīgās izmaksas var mainīties, bet tikai dažos gadījumos. Piemēram, kad ražošanu paplašina un pieaug saražotās produkcijas daudzums. Šīs izmaksas pastāv no ražošanas procesa. Vislabāk būtu, ja pastāvīgās izmaksas saglabātos nemainīgas, bet diemžēl nepārtraukti cenas ceļas galvenajām izejvielām – degvielai, gāzei, elektrībai u. c. Skumji, bet arī tuvākajā nākotnē pastāvīgās izmaksas joprojām mainīsies.
