Vaira Vīķe - Freiberga

Septiņu gadu vecumā V.Vīķe-Freiberga kopā ar ģimeni atstāja Latviju un dzīvoja Vācijā, Marokā un tad – Kanādā. 1965.gadā ieguvusi zinātņu doktores grādu psiholoģijā, 1965.–1998.g. viņa bija profesore Monreālas universitātē, kur veica pētījumus psihofarmakoloģijā, psiholingvistikā, zinātnes teorijā u.c. jomās. Plašākai sabiedrībai viņa kļuva pazīstama ar saviem pētījumiem un publikācijām par latviešu identitātes un trimdas psiholoģijas jautājumiem. Viņa ir veikusi arī plašus pētījumus par latviešu folkloru – kopā ar vīru I.Freibergu izveidojusi apjomīgu latvju dainu datu bāzi un ar datora palīdzību analizējusi dainu struktūru. Kopumā Vīķe-Freiberga publicējusi septiņas grāmatas, piecas monogrāfijas, ~160 rakstus angļu, franču un latviešu valodā par psiholoģijas, folkloras, literatūras un latvietības problēmām, kā arī nolasījusi ~250 runas un referātus. Atsevišķi raksti tulkoti zviedru, poļu, krievu un lietuviešu valodās. Publikācijās izpaužas precīzs domas formulējums, erudīcija un plašas zināšanas. Vīķe-Freiberga ir arī sniegusi daudzas intervijas dažādās valodās radio, televīzijā un presē. Pārvalda latviešu, franču, angļu, vācu un spāņu valodu. Vairāku universitāšu goda doktore (LU – 2000), LZA ārzemju locekle (kopš 1990), kā arī īstenā locekle. Bijusi daudzu zinātnisku un sabiedrisku organizāciju vadītāja. Vīķes-Freibergas zinātniskā darbība guvusi augstu novērtējumu – viņa ir saņēmusi dažādu organizāciju balvas, godalgas un stipendijas. Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (1995). Studenšu korporācijas “Spīdola” filistre. Pēc atgriešanās uz dzīvi Latvijā Vīķe-Freiberga 1998.–1999.g. bija Latvijas Institūta direktore. 1999.gadā viņa tika ievēlēta par Latvijas Valsts prezidenti. Šajā amatā viņa cenšas veicināt Latvijas sabiedrības integrāciju un labklājības pieaugšanu, ārpolitikā viņa ir pārliecināta par Latvijas nepieciešamību iestāties NATO un Eiropas Savienībā.

Vaira Vīķe-Freiberga (Vaira Vīķe) dzimusi 1937.g. 1.decembrī Rīgā. Viņas tēvs Kārlis Vīķis – jūrnieks – traģiski gāja bojā Atlantijas okeānā dažas nedēļas pēc meitas piedzimšanas. Māte Annemarija Vīķe (dzimusi Raņķe) pēc vīra nāves apprecējās ar Edgaru Hermanoviču, arī jūrnieku. Otrā pasaules kara laikā, tuvojoties Padomju Armijai, 1944.gada 11.oktobrī ģimene no Rīgas devās bēgļu gaitās un 31.decembrī ar kuģi atstāja dzimteni. Nācās piedzīvot visas kara šausmas, bēgļu nometnē saaukstējās un nomira Vairas divgadīgā māsa Mārīte.

Skolas gaitas Vaira uzsāka 1945.gada oktobrī Vācijā, Herrenvīkas latviešu bēgļu nometnē netālu no Lībekas, 1946.–1949.g. apmeklēja pamatskolu Lībekā, bet 1949.gadā Vairas audžutēvs saņēma piedāvājumu celt HES franču Marokā un ģimene pārcēlās uz Āfrikas ziemeļiem. Tur Vīķe beidza franču pamatskolu, pēc tās mācījās franču meiteņu koledžā Kasablankā. 1952.gadā Vācijas latviešu laikrakstā “Latvija” parādījās topošās zinātnieces un literātes pirmā publikācija – iespaidi par dzīvi Marokā.

1954.gadā Vīķe kopā ar vecākiem pārcēlās uz Kanādu. Nākamajā gadā viņa nokārtoja beigšanas eksāmenus Ontārio provinces vidusskolā un iestājās Toronto universitātē. Viņa bija gribējusi studēt...