Valdībai nevajadzētu piedalīties olimpiskajās spēlēs

Olimpisko spēļu pirmsākumi ir meklējami senās Grieķijas vēsturē, taču kopš 1896.gada, pateicoties franču aristokrātam Pjēram de Kubertēnam, tās ir atjaunotas [1.] un kļuvušas par regulāru tradīciju, kuras ietvaros reizi četros gados kādā no pasaules valstu pilsētām pasaules labākie atlēti un sportisti pulcējas, lai, apliecinot cieņu cilvēku augsti tikumiskajiem un morālajiem principiem, piedalītos starptautiskos sporta svētkos.

2008. gada gaidītākais notikums ir 29. olimpiskās spēles, kas šogad norisināsies Ķīnas sirdī – Pekinā. Paralēli olimpisko spēļu plānošanai lielā sabiedrības daļā izplatās diskusijas par Ķīnas politiku attiecībā pret Tibetu, kura izraisījusi plašu protestu un boikotu vilni. Vairākās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, notiek pret Ķīnas politiku vērsti piketi, Zviedrija paziņojusi par olimpisko spēļu boikotu, A.Merkele atteicās apmeklēt grandiozos svētkus. Arī Latvijā paliek aktuāls jautājums par to, vai valdībai vajadzētu akceptēt piedalīšanos olimpiskajās spēlēs – Latvijas olimpiskā komiteja iestājas pret boikotēšanu, savukārt ārpolitikas eksperts Pēteris Viņķelis uzskata, ka pasaules līderu klātbūtne olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā ļautu Ķīnas valdībai apgalvot, ka tie akceptē Pekinas politiku, ieskaitot cilvēktiesību jomu. [2.] Manuprāt, Latvijas valdībai nevajadzētu piedalīties olimpiskajās spēlēs.

Pirmais iemesls, kādēļ valdībai nevajadzētu akceptēt savu dalību 29. olimpiskajās spēlēs, manuprāt, ir Ķīnas olimpisko principu pārkāpšana, nespējot ievērot cilvēktiesības.

Olimpiskās kustības galvenie mērķi ir veicināt veselas, tikumiskas un garīgi attīstītas personības veidošanos, ar sporta palīdzību izglītot sabiedrību, izskaust stereotipus un aizspriedumus, popularizēt olimpiskās vērtības un ideālus visā pasaulē.

Otrkārt, valdībai nevajadzētu piedalīties olimpiskajās spēlēs, kuras organizatorvalsts iedzīvotāju daļa protestē pret to norisi.