Valdis Lūriņš un viņalaiks

‘’Esmu dzimis 1951. Gadā Sibīrijā, Krasnojarskas apgabala Ilimpijas rajona Tūras ciemā. Man bija seši gadi, kad atbraucām atpakaļ. Tieši manā dzimšanas dienā 4. Februārī. Radi uzdāvināja milzīgu konfekšu kasti uz vāka vecis zvejo zelta zivtiņu. No Sibīrijas neko daudz neatceros. Māju, sivēnu, kas man drāzās pakaļ, spoguli, kurā pa durvju spraugu vēroju vakara norises, kad biju iedzīts gultā, sniegu sev apkārt, suni, no kura vilnas vecmāte sev uzadīja lakatu. Atceros pirmos apelsīnus Krasnojarskā, gaisa bedres, lidojot uz Maskavu, taksometra smaržu, tā dīvaini satrauktās māti un vecomāti, kad vilciens tuvojās Rīgai.

Manī ir šausmīga agresivitāte pret visu, kas saistās ar 40. 50. Gadiem un Staļinu. Tas jau bija labi sen, kad uzzināju daudzus faktus, kas šobrīd nākuši atklātībā. Man ir tāda sajūta, ka pats esmu dzīvojis tanī laikā, ka tas ir vainojams pie manas, ne visai plašās valodu prasmes’’

‘’Mēs esam miglas bērni,’’ Valdis Lūriņš saka par savu paaudzi, kuras cilvēciskās, pilsoniskās un profesionālās nobriešanas laiks iekrita 70. Gados. Kad avīzēs konsekventi tika lasītas tikai pēdējās lappuses; kad audzinātājs, tuvojoties svecīšu vakaram, skolas bērniem profilaktisko atgādināja Meža kapos jums nav ko meklēt; kad pārpildītās kinoteātru zāles tika demonstrētas daļas no franču seriāla par smuko marķīzi Andželiku; kad Dziesmu svētkos tūlīt pēc ‘’Dziesmai šodien liela diena” gaisu obligāti tricināja krievu tautasdziesma; kad latviešu kultūrā dzīvības tonusa galvenā uzturētāja bija dzeja; kad īsi sakot, Valda Lūriņa profesionālās darbības pirmie desmit gadi sakrīt ar stagnācijas desmit pēdējiem. No šodienas pozīcijām raugoties, toreizējās iespējas atsevišķam indivīdam pietiek patiesības vārdu vai būtiski, ietekmēt sociālo īstenību šķiet pārmēru niecīgas. Tieši tāpēc īpašu vērtību un nozīmību iemanto tas, ko runāja, rakstīja, darīja, piemēram, Imants Ziedonis, ar savu aktīvo stāju nepieļaudams, lai līdz nullei noplauktu cilvēka spēja piešķirt dzīvei savai un citu jēgu un virzību. Tieši tāpēc tik pievilcīga un uzticību raisoša ir Valda Lūriņa spītīgā nevēlēšanās rāmi likt galvu uz aizliegumu, ierobežojumu un domu spilvena, lai iegrimtu kolektīvajā sociālajā letarģijas miegā.

‘’Spartaks’’ bija manas ilgas pēc varoņa. Arī pēc skaidrības. Arī pēc ticības. Jo netieši jau laikam es apzinājos, ka tas laiks, kurā mēs dzīvojas, ir diezgan bezjēdzīgs.’’

Valda Lūriņa varonis neapšaubāmi ir līderis, u n tribūna, cīņā saucējā nepiekāpīga dedzība viņā apvienojas ar radošu, tikai māksliniekam piemītošu attieksmi pret dzīvi.