Valmieras puikas

No Rīgas ar vilcienu uz Valmieru atbrauca skolotāja Rita Grava, kurai ir 25.gadi. Viņa atbrauca uz Valmieru strādāt par skolotāju. Rita dodas pie skolas priekšnieka Jāņa Oša. “Osis bija vidēja auguma plecīgs vīrs zelta brillēm un pliku galvas vidu. Kuplās ūsas un atlikušie mati ap deniņiem un gar padziekstēm bija melni kā kraukļa spalvas.”

Pēc ilgas sarunas Rita tiek pieņemta darbā. Viņa strādās par vācu valodas, franču valodas un ģeogrāfijas skolotāju. Rita dzīvos Gaujas kalnā ministrijas skolas skolotāja Ceplīša nama otrajā stāvā.

Sākās Ritas Gravas skolotājas darbs. Viņa skolnieku sejās redzēja, ka tajās “nebija bērnišķas draiskulības un saulaina prieka, bet gan drīzāk nesalaužama griba un vīrišķīga nopietnība”. Šī bija Oša zēnu privātskola. Zēni nevalkāja formas tērpus kā citi skolu skolnieki.

Katru dienu skolas tuvumā uzturējās Čugunjānis. Viņš neieredzēja zēnus, jo viņi viņu ķircināja. Tāpēc Čugunjānis viņiem rāva nost cepures. Par īstu Valmieras puiku uzskatīja to, kas bija izgājis Čuguņjāņa rituālu. Čuguņjāņa “stāvs bija saliecies uz priekšu un rokas ļengani karājās gar sāniem, kā pleciem lieki piekārtas. Kājas ejot tā ļodzījās, it kā locītavās tām būtu ieliktas nelāga atsperes. Seja bija zilgana, bet apakšējā lūpa stipri atkārusies. Apģērbs netīrs un noskrandis, jo Jānis labas un tīras drēbes vairs neieredzēja.”

Uz skolu bija jāiet garām Lasmaņa veikalam. Pret veikalu uz ceļa gulēja Lasmaņa lielais suns Bosis. Bosim visi grieza ceļu. Viņš bija sakodis Čugunjāni. Lasmaņa suns baidījās tikai no plostniekiem.

Kā jau katrā skolā, tā arī Oša privātskolā ir ievērojami skolnieki. Tie bija Kārlis Kalējs, Jānis Krūms, Jānis Brasla un Roberts Krastiņš.

No meiteņu skolas Berta Zirne un Adelīna Putniņa pastaigājās. Berta pārlēca pār upīti, bet Adelīna iekrita. To redzēja zēni un ilgi smējās.

Daži skolas puikas dzīvoja pie Jura Salmiņa un Mades. Viņi bieži runāja par karu, jo Mades dēli bija karā. Augšstāvā dzīvoja Lapsiņu Frīda, kas šuva tērpus.

Limbažu pastmeistars Alberts Kers tika saukts par “Pinī Marīna”. Zēni viņu apsaukāja, bet Alberts ķēra rokā.

Valmierā dzīvoja bagātās Dablaines majorātmuižas īpašnieks barons Ulrihs, ko zēni saukāja par Cirmuļgalvu, jo viņam bija “ārkārtīgi maza galva, kas uz garā kakla izskatījās kā mieta galā uzdurts kālis”.

Ritai Gravai visinteresantākais likās zīmēšanas skolotājs igaunis Villems Lauss. Viņš bija “vidēja auguma, tumšiem matiem un smalkiem vaibstiem bālajā sejā.”

Pavisam pretējs bija krievu valodas skolotājs Ivans Petrovičs Smirnovs. Viņš bija “krievu mācītāja dēls, tikai pagājušu pavasari beidzis Kazaņas universitāti. Tas bija valodīgs un mēlnesīgs. Priekšā mīlēja glaimot, bet aiz muguras aprunāt un ļauni pasmieties.”