Valsts budžets

Makroekonomika ir mācība, kas dod zināšanas par ekonomiku kopumā, tad no šejienes arī izriet makroekonomiskie mērķi. Svarīgākie mērķi ir šādi:

Makroekonomiku nevar skatīt atrauti no valdības politikās darbības. Tās pasākumi, dažādās sociālās programmās tieši ietekmē tautsaimniecību kopumā, un tiek dēvēta par makroekonomisko politiku. Galvenie instrumenti, ar ko valdība iedarbojas uz valsts ekonomikas funkcionēšanu kopumā, ir nodokļu likme, Valsts budžeta izdevumi, dotācijas, procenta likmes, naudas apgrozības regulēšana un citi. Makroekonomika dod zināšanas ne tikai par ekonomiskiem procesiem, bet arī parāda sakarības starp makroekonomisko politiku un tās ietekmi uz ekonomikas funkcionēšanu kopumā.

Lai valsts varētu veikt savas funkcijas, tās rīcībā ir jābūt noteiktam naudas līdzekļu kopumam. Šo naudas līdzekļu veidošana, sadale un izmantošana tiek veikta ar Valsts budžeta starpību.

Valsts budžets ir valsts naudas ieņēmumu, izdevumu saraksts, kas sastādīts noteiktam laika periodam.

Parasti šis periods ir viens gads. Budžeta darbības periodu nosaka katras atsevišķas valsts likumdošana. Vairākumam valstu šis periods sakrīt ar kalendāra gadu, bet citās valstīs tas nesakrīt. Latvijā budžeta gads sakrīt ar kalendāra gadu.

Valsts budžeta īpatnība ir tā, ka izsniegtie naudas līdzekļi nav jāatmaksā. Turklāt valdība valsts finanses izmanto kā līdzekli fizkālās politikas realizācijai makroekonomikās stabilitātes nodrošināšanai.

Katrā atsevišķā valstī, atbilstoši tās teritoriālajam iedalījumam, tiek veidota noteikta budžeta sistēma.

Latvijā, lai saskaņotu dažādas intereses, ir izveidota šāda budžeta sitēma. Kopbudžets sastāv no divām savstarpēji saistītām daļām: 1) no Valsts budžeta un 2) pašvaldību budžeta. Tas nozīmē, ka bez Valsts budžeta pastāv arī zemāka līmeņa – vietējo pašvaldību – pilsētu, rajonu, pagastu – budžeti.

Savukārt Valsts budžets un pašvaldību budžeti ietver pamatbudžetu un speciālo budžetu.

Otra ne mazāk svarīga kopbudžeta daļa ir speciālais budžets. To veido īpaši paredzēti ieņēmumi un šie līdzekļi ir izmantojami atbilstoši īpaši paredzētiem izdevumiem. Galvenie no tiem ir šādi:

Valsts izdevumi ir visi maksājumi no budžeta, izņemot parādu pamatsummas atmaksu.

Valsts ieņēmumu otru daļu veido nodevas un nenodokļu ieņēmumi. Tie ir šādi:

Valsts budžeta īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir tā daļa, kas tiek pārdalīta ar nodokļu starpniecību. To aprēķina kā Valsts budžeta ieņēmumu attiecību pret iekšzemes kopproduktu, izsakot procentos. Iegūtais skaitlis parāda, ar kādu iekšzemes kopprodukta daļu rīkojas valsts. Katrā atsevišķā valstī šis skaitlis ir dažāds. Jo tas ir lielāks, jo tas liecina, ka valstij ir lielāka loma ienākuma pārdalē no privātā sektora uz valsts sektoru un otrādi.

Latvija ir pieskaitāma pie to valstu grupas, kura ar nodokļu starpniecību ienākumus pārdala minimāli, t.i. apmēram trešo daļu no iekšzemes kopprodukta.

Ekonomistu un politiķu vidū pastāv domstarpības par to, cik daudz līdzekļu vajadzētu pārdalīt ar budžeta ieņēmumu starpniecību. Apmēram trešdaļu no iekšzemes kopprodukta pārdala valsts sektora labā tādas valstis kā ASV un Honkonga, bet vairākums Eiropas Savienības valstu ar nodokļu starpniecību pārdala gandrīz pusi vai pat lielāko daļu no iekšzemes kopprodukta.