Valsts cilvēktiesību sargs

Latvijā šādu funkciju veic Valsts cilvēktiesību birojs, kas sākotnēji darbojās uz 18.07.1995. Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtajiem noteikumiem „Par Valsts cilvēktiesību biroju”. Šajā laikā arī tika uzsākta Valsts cilvēktiesību biroja darbība Olafa Brūvera vadībā.

Līdz šim Valsts cilvēktiesību biroja kompetenci noteica 05.12.1996. likums „Par Valsts cilvēktiesību biroju” (izludināts „Latvijas Vēstnesī” 17.12.1996.), taču atverot laikraksta „Diena” 2006.gada 7.aprīļa numuru, nepaliek nepamanīts fakts, ka 06.04.2006. Saeimas sēdē Saeima 3.lasījumā ir pieņēmusi Tiesībsarga likumu, kurš ir izsludināts 25.04.2006. „Latvijas Vēstnesī” un stāsies spēkā ar 2007.gada 1.janvāri.

Izmantojot jau minētos galvenos normatīvos aktus – likumu „Par Valsts cilvēktiesību biroju”un Tiesībsarga likumu, studiju darbā „Valsts cilvēktiesību sargs”, autore apskatīja šīs divas institūcijas. Ņemot vērā, ka Valsts cilvēktiesību birojs pastāvēs tikai līdz 2007.gada 1.janvārim, lielāka uzmanība būtu jāpievērš Tiesībsarga biroja darbībai, taču nedrīkst atstāt nepamanītu arī Valsts cilvēktiesību biroju, jo tikai tā var secināt par progresu un efektivitāti cilvēktiesību jomā.

Rakstot darbu autore izvirzīja mērķi – salīdzināt Valsts cilvēktiesību biroju un Tiesībsarga biroju, izdarot secinājumus par šo institūciju darbību un nepieciešamību, kā arī veikt jaunā likuma – Tiesībsarga likuma pieņemšanas nepieciešamības izpēti.

Lai izpildītu mērķi studiju darbā tika iekļautas sekojošas daļas, kas ļaus pētīt šīs institūcijas:

1.Cilvēktiesību jēdziens un to aizsardzības mehānismi (tiks apskatīts cilvēktiesību pamatjēdziens un tā būtība);

2.Valsts cilvēktiesību birojs (apskatīts Valsts cilvēktiesību biroja darbība un struktūra, kā arī sūdzību izskatīšanas kārtība un iespējamie risinājumi, kurus var sagaidīt personas griežoties pēc palīdzības šajā institūcijā);

3.Tiesībsarga birojs (sākotnēji tiks pievērsta uzmanība likuma pieņemšanas gaitai un pēc tam līdzīgi kā Valsts cilvēku biroja izpēte, seko arī Tiesībsarga biroja iepazīšana).

Tā kā Tiesībsarga likums irpieņemts pavisam nesen un Tiesībsargs savu darbību vēl reāli nav uzsācis, tad šo institūciju var apskatīt tikai no teorētiskā viedokļa. Bez tam informācijas literatūrā ir ļoti maz, tāpēc pamatā tika izmantoti interneta resursi, kur šī informācija ir plašāk iegūstama, kā arī tā ir daudz jaunāka un noderīgāka.1.Cilvēktiesību jēdziens un aizsardzības mehānismi

Juridisko terminu vārdnīcā ir dots, autoraprāt, ļoti plašs un saprotams cilvēktiesību definējums, kuru būtu vērts aplūkot tuvāk. Cilvēktiesības – (angl. Human rights; fr. Droits de ` Homme; vāc. Menschenrechte) – cilvēkam, indivīdam, fiziskai personai, neatņemamas un pašpietiekamas pamattiesības un pamatbrīvības, kas izsaka pašcieņas, brīvības, taisnīguma un labklājības vajadzības un intereses attiecībās ar valsti, ar varu vispār. Tādas tiesības cilvēkam piemīt kopš dzimšanas. Cilvēktiesību atzīšanas un nodrošināšanas impulss izriet no cilvēka, tā personības pašattīstības īpatnībām un no tām izrietošās vajadzību un interešu mijiedarbības ar citiem cilvēka dzīvības procesu norises faktoriem – sociāliem, politiskiem, kultūras ideoloģiskiem, juridiskiem utt. Cilvēktiesību atzīšana un konstituēšana pirmām kārtām ir cilvēkam pašam piemītošo pamatīpašību un tieksmju atzīšana. Tas ir filozofiski antropoloģisks skatījums. Tas lielā mērā balstās uz dabisko tiesību teorijas principiem. Dabisko tiesību teorijas ietekmē tika atzītas personas tiesības uz dzīvību, brīvību, laimi, pašcieņu, īpašumu u.c. Tās ir fundamentālas privilēģijas, imunitātes, uz kurām var morāli pretendēt ikviens cilvēks. Tāpēc ir jādod iespējas ikvienam indivīdam tās realizēt kā individuālā, tā sociālā aspektā. Skaidrību par to, kādu iemeslu dēļ sabiedrība ir gatava atzīt noteiktā laika posmā cilvēktiesības un rūpēties par tām, dod socioloģiskās zinātnes. Objektīvi neizbēgams ir arī juridiskais viedoklis par to, kādā veidā formulēt cilvēktiesību katalogu, noteikt tā izmantošanas, nodrošināšanas un garantēšanas paņēmienus un veidus. Juristiem jāņem vērā, ka cilvēktiesības pieder indivīdam tāpēc, ka viņš ir cilvēks un ka cilvēktiesības attiecas ar tādu plašu vērtību kompleksu, kuras ir universālas pēc sava rakstura un daudzās nozīmēs vienlīdz vajadzīgas visām cilvēciskajām būtnēm visā pasaulē.