Valsts ieksejas publiskas un starptautiskas publiskas tiesibas

Starptautisko un publisko tiesību attiecībām uzmanību sāka pievērst 19. gadsimta beigās. Pirmais speciālais izdevums, kurš parādījās attiecībā uz šo problēmu, bija vācu jurista G. Tripela grāmata “Starptautiskās un nacionālās valsts tiesības”, kura iznāca 1899. gadā.

Starp valstu iekšējām un starptautiskajām tiesībām pastāv zināma mijiedarbības un subordinācijas attiecību sistēma. Taču jautājums par to, kurai tiesību sistēmai , starptautisko vai iekšējo tiesību, ir prioritārs spēks normu koliziju vai pretrunu gadījumā, pastāv divas atšķirīgas koncepcijas.

Vēsturiski starptautisko tiesību zinātnē un nacionālajās tiesībās pastāvēja divi galvenie virzieni: duālais un monistiskais. Pēdējais attiecas uz to, ka vai nu iekšējās valsts tiesības tiks ņemtas par pamatu, vai arī starptautiskās tiesības tiks ņemtas kā galvenās. Duālā teorija balstās uz starptautisko un nacionālo tiesībi ierobežojumiem un to nesaderību. Galvenās duālisma novirziena tēzes bija atšķirību konstatēšana šajos regulējamajos objektos, tiesību subjektos, kā arī tiesību objektos. Straptautiskās un nacionālās tiesības, pēc Tripela, ir ne tikai atšķirīgi tiesību avoti, bet arī atšķirības tiesību kārtībā.

Saskaņā ar duālistu skolas viedokli starptautiskās un valsts tiesības ir divas atsevišķas, vienas ar otru nesaistītas un autonomas tiesību sistēmas, kas viena otru neietekmē. Patiesībā tā saucamie “civilizēto tautu vispāratzītie tiesību principi” un daudzas citas normas tika pārņemtas no valstu iekšējām tiesībām, un šis mijiedarbības process nepārtraukti turpinās. Valstis, piemēram, no civiltiesībām pārņēmušas vairākas idejas un principus par titulu maiņu pār teritoriju, tās iznomāšanu un servitūtiem. Nacionālās tiesas, īpaši vispārējā tiesību sistēmā, kur valsts starptautiskie līgumi veido iekšējo tiesību sastāvdaļu, pielieto starptautiskos līgumus kā daļu no iekšējām tiesībām. Tas tomēr neliecina par to, ka jebkuram starptautiskam līgumam būtu pašam par sevi prevalējošš spēks pār iekšējām tiesībām. Lai noteikts starptautiskais līgums iegūtu šo pravelējošo spēku, jānotiek zināmam akceptēšanas un Eiropas tiesību skolā arī transformācijas procesam. Tā valsts ar parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās aktu uzņemas uz sevi saistības saskaņā ar noteiktu starptautisku līgumu. Vispārējā tiesību sistēmā ar to ir diezgan, lai līgums automātiski kļūtu par valsts iekšējo tiesību sastāvdaļu. Citkārt arī vispārējā tiesību sistēma līgumu transformē likumdošanā.

Kontinentālo (Eiropas) tiesību sistēmā parasti nepieciešams zināms transformācijas akts, ar kuru starptautiskais līgums tiek vai nu iestrādāts iekšējās tiesībās, vai arī noteiktā likumā ir iepriekš ierakstīta norma – ja valsts starptautiskais līgums nosaka citu kārtību, tad tiek pielietoti starptautiskā līguma noteikumi.

Katras valsts iekšējām tiesībām jābūt saskaņotām ar tās ārējām saistībām. Saistībām, ko valstis uzņemas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ir prioritāte salīdzinājumā ar valsts iekšējām tiesībām. Bet ir precedenti, kad valsts konstitucionālā tiesa ir pasludinājusi šīs valsts starptautisko līgumu par antikonstitucionālu. Neskatoties uz to, pat šādos gadījumos, ja valsts no šī starptautiskā līguma neatsakās, tai šis līgums jāpilda tik ilgi, kamēr tas būs spēkā un dotajai valstij saistošs saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Mūsdienu starptautiskajās tiesībās jautājums par to, vai valsts ir vai nav doktrināli vai ar īpašu likumu atzinusi starptautisko tiesību prioritāti, ir viens no galvenajiem kritērijiem, vai starptautiskā sabiedrība atzīst šo režīmu un valsti par demokrātisku. Tā arī Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas ārvalstu eksperti īpašu uzmanību pievērsa jautājumam par to, vai LR līgumiem ir prioritāte pār iekšējām tiesībām.