Valsts sektors un tā loma ekonomikā

Ar valsti tās institūcijām, ierēdņiem, likumiem – ikviens konkrētās valsts iedzīvotājs sastopas nepārtraukti. Tas nozīmē, ka valsts ietekme uz katru indivīdu, kā arī uz visu sabiedrību kopumā ir ievērojama. Šī ietekme noteikti pastāv arī ekonomikā. Ļoti svarīgi ir izprast to, cik tad iela ir valsts ekonomiskā ietekme, ar to saistītās priekšrocības vai trūkumi, likumsakarības valsts intervencei ekonomiskās norisēs, lai spētu izvērtēt tās nepieciešamību, neaizstājamību un ieguvumus.

Studiju darba mērķis ir izveidot priekšstatu par valsts ietekmes ekonomikā apmēriem, veidiem, nepieciešamību un sekām.

Lai studiju mērķis tiktu izpildīts, jānoskaidro valstiskās regulēšanas iespējamie apmēri, metodes ekonomikas regulēšanai, valstiskās ekonomikas regulēšanas ietekme kā uz ekonomiku kopumā, tā arī uz ikvienu indivīdu, noskaidrojot valsts lomu sabiedriskā sektora regulēšanā.

Studiju darba izstrādē ir izmantota teorētiskās literatūras atlase atbilstoši izvēlētajam tematam, tās apkopošana un analīze, būtisku pazīmju un likumsakarību pētīšana.

Kursa darbs sastāv no ievada, trijām nodaļām, astoņām apakšnodaļām, secinājumiem, priekšlikumiem, izmantoto avotu un literatūras saraksta.1.Ekonomiskās sistēmas

1. Ko (kādas preces un pakalpojumi) ir jāražo un cik daudz?

3. Kas saņems un patērēs šīs preces un pakalpojumus? Kam tās tiks ražotas?

1Bikse V. Ekonomikas pamati. – R.:LU. 2000. 46.lpp.

Ekonomiskās sistēmas galarezultāts parādās noteiktu sociāli ekonomisko mērķu sasniegšanai. Tie ir:

 ekonomiskā efektivitāte. Svarīgi ir sasniegt augstāku galarezultātu ar esošajiem

resursiem, kā arī iegūt maksimālu labumu no ierobežoto resursu izmantošanas, veicot

 ekonomiskā brīvība attiecas uz ražotāju brīvību izlemt pašam, ko ražot un kā ražot, uz patērētāju brīvību izlemt, par kādām precēm vai pakalpojumiem izdot naudu vai uzkrāt ietaupījumus, uz strādātāju brīvību izvēlēties savu darba vietu, to mainīt, iestāties arodbiedrībās vai pievienoties streikiem, uz valdības centieniem ierobežot vai samazināt tirgus brīvību;

 ekonomiskā drošība attiecas uz cilvēku vēlēšanos būt aizsargātiem no ekonomiskā riska, par kuru viņiem ir maza kontrole vai tās nav vispār. Pie riska pieder: nelaimes gadījumi darbā, bezdarbs, iztikas līdzekļu trūkums vecumdienās, neveiksmes uzņēmējdarbībā, banku krīze u.tml. Parasti valdības izstrādā sociālās programmas, kas paredz dažāda veida pabalstus, banku ieguldījumu apdrošināšana, subsīdijas lauksaimniecības produkcijai. Valstis nodrošina savu ārējo ekonomisko darbību, noslēdzot starptautiskos līgumus. Ekonomisko drošību rada ar likumu aizsargātas iedzīvotāju tiesības, kā arī personu īpašumā esošā manta;

 makroekonomiskā stabilitāte attiecas uz pilnīgas nodarbinātības un cenu stabilitātes nodrošināšana sabiedrībā.

Naturālā saimniecības apstākļos katra atsevišķa saimnieciska vienība veic visus darba veidus, sākot ar dažādu izejvielu iegūšanu un beidzot ar to pārstrādi patēriņam. Klasiskā formā naturālā saimniecība pastāvēja pirmatnējās kopienas apstākļos. Maiņai starp kopienām bija tikai gadījumu raksturs.

Ar laiku sāk attīstīties sabiedriskā darba dalīšana. Vispirms izdalās lopkopju ciltis: pēc ilgstošās attīstības kā autonoms specializēts darba lauks atdalās amatniecībā. Pateicoties darba dalīšanas priekšrocībām, rodas iespēja ražot vairāk produktu, nekā to ir nepieciešams pašu patēriņam. Amatnieki arvien lielāku savu izstrādājumu daļu sāk ražot nevis sev, bet pārdošanai, tirgum. Arī zemnieki ir spiesti savas produkcijas zināmu daļu pārdot tirgū, lai gūtu iespēju pirkt nepieciešamos amatnieku izstrādājumus. Līdz ar to maiņa kļūst regulārāka, tā pārvēršas par ikdienišķu parādību. Produkts, kas tiek ražots maiņai, tirgum un pārdošanai citam īpašniekam, izpaužas preces formā.