Varas sadalīšanas teorija

Saskaņā ar teorijas autoru domām varas sadalīšanas esamība un funkcionēšana valstī ir nepieciešama, lai pasargātu sabiedrību no valsts varas uzurpācijas un tās koncentrācijas viena cilvēka rokās vai vienā valsts orgānā. Pat vairāk: ar šās teorijas palīdzību var aizsargāt pilsoņu brīvību un tiesības, kā arī garantēt pilsoņu līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē [3,88].

Galvenās tēzes varas sadalīšanas teorijā, kas dod iespēju īstenot izvirzītos mērķus, ir:

2. saskaņā ar Konstitūciju likumdevēja vara, izpildvara un tiesu vara ir sadalīta starp dažādiem cilvēkiem un orgāniem;

3. visas varas ir autonomas un vienlīdzīgas, neviena nedrīkst izmantot tiesības, kuras Konstitūcija prezentēja citai varai;

4. tiesu vara darbojas neatkarīgi no politiskās ietekmes, tiesneši izmanto tiesības ilgstoši ieņemt amatus. Tiesas vara var pasludināt likuma atcelšanu, ja tas ir pretrunā ar Konstitūciju [3,89].

1.1 Faktori, kuri ietekmē varas sadalīšanas principa relizācijas procesu un raksturīgās īpatnības

Šās teorijas realizācijas procesa pakāpe un raksturīgās īpatnības vienā vai otrā valstī atkarīgas no tādiem konkrētiem faktoriem kā:

1. valsts pārvaldes forma. Prezidentāla republika (ASV,Krievija) vairāk tiecās pēc varas sadalīšanas nekā konstitucionālā monarhija (Lielbritānija, Dānija);

2. valsts iekārtas forma. Federatīvajā valstī akcents virzās arī uz varas sadali starp federāciju un federācijas subjektiem;

3. politiskais režīms. Modernie demokrātiskie režīmi parasti proklamē un pieturas pie varas sadalīšanas principa;

4. esošās vēsturiskās, nacionālās un politiskās tradīcijas, kā arī nodibinātā politiskā prakse vienā vai otrā valstī [3,89].

Nedrīkst aizmirst par noturēšanās un pretsvara sistēmu, bez kuras varas sadalīšana nebūtu darbspējīga. Ar tās palīdzību bilance starp likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu noskaidrojas ar speciāliem, tiesiskiem līdzekļiem, kuri nodrošina ne tikai sadarbību, bet arī valsts varu kopierobežojumu tiesiski nodibinātos ietvaros [4,118]. Šis kopierobežojums daļēji izpaužas iespējā iespaidot (likuma ietvaros) vienai varai uz citu varu un otrādāk (daļējā kompetences sakritība).Tā, piemēram, Latvijā: Saeimai ir tiesības iesniegt Ministru prezidentam vai atsevišķam ministram pieprasījumus un jautājumus, uz kuriem ir jāatbild viņiem vai viņu pilnvarotai atbildīgai personai [1,27]. Un no otrās puses: likumprojektus var iesniegt Saeimai Ministru kabinets [1,65]. Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami [1,84]. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas [1,85].2. Valsts varas Latvijā