Vardarbība un agresivitāte

Ar vardarbību un agresivitāti tiek apliecināta tieksme grūtības pārvarēt no spēka pozīcijas. Sāpe krājas, krājas un reiz tā tomēr izlaužas uz āru. Un tad iespējama gan varmācība, gan agresivitāte. Šo negatīvo parādību iedīgļi veidojas ģimenē. Bērns vērodams vecāku nelabvēlīgās savstarpējās attiecības, tieši vai netieši daudz ko pārmanto un veidojas vesela ķēdīte. Mazais vēlāk kļūst varmācīgs vai vardarbīgs, tiekoties ar vienaudžiem pagalmā, skolā. Vēlāk pieaudzis būdams, arī savā ģimenē un sabiedrībā.(6,11)

’’Pret dabu neko nevar iespēt. Kāds putns perēts, tāds šķelsies... Ābols no ābeles tālu nekrīt. Tas viss ir blēņas. Viss atkarīgs no skolotājiem. Bet autors doma no kompānijas: ar kādu draudzējies par tādu kļūsi!’’

Droši vien visi ir dzirdējuši tml. pārspriedumus. tiešām, kāpēc cilvēki nākot pasaulē, tik ļoti līdzinās viens otram, bet laika gaitā kļūst arvien atšķirīgāki?

Zinātniski pētnieciskā darba mērķis: agresīvās uzvedības formu un rašanās cēloņu izpēte.

Agresija ir destruktīva uzvedība(paristi ļaunprātīga);uzbrukums pirmām kārtām cilvēkiem. Agresivitātei ir individuāla vai grupas īpašība:

Bērni ir tā sabiedrības daļa, kuru var visvieglāk ietekmēt. Mūsdienās neviens informatīvo ziņu raidījums nav iedomājams bez faktiem, kas neinformētu par kādu agresijas vai vardarbības aktu. Statistika daiļrunīgi apliecina to, ka bieži cilvēki ievaino un nogalina viens otru, cik bieži cilvēki sagādā sāpes ciešanas saviem tuvākajiem, cik strauji bērni un pusaudži apgūst ieaugušo dzīves negācijas. Viņi vardarbību atspoguļo vēl cietsirdīgāk nekā pieaugušie sliktā vidē. Pusaudžu vardarbība skolās nav ierobežota, vardarbība pret izglītības iestādēm iezīmē ticības zudumu šīm iestādēm, vecākiem un sabiedrībai kopumā. Valstīs ar augstu bezdarba līmeni nav grūti saprast, kāpēc jauni cilvēki jūtas bezcerīgi par savu nākotni.

Vairākums pētnieki mūsdienās par agresiju uzskata jebkuru darbību, uzvedības formas, kas ir mērķtiecīgi virzīta uz citas dzīvās būtnes apvainošanu, indivīdu pazemošanu, iznīcināšanu vai kaitniecības nodarīšanu pretēji tās vēlmēm.

Tipisks instrumentālās agresijas piemērs ir jaunāko skolu vecuma bērnu bandu uzvedība, kuras klīst pa pilsētu ielām, lai izmantotu izdevību garāmgājējam, kurš neko nenojauš, izraut somu vai naudas maku. Vardarbība ir arī nepieciešama zagšanas laikā, paši, a upuris pretojas. Tomēr šo vardarbību pamat motivācija ir ieguvums vienaudžu sajūsma par veikto kļūst par agresīvu darbību pastiprinātāju un ļoti bieži veicinātāju(14,42)

Jau bērnu pasīvi agresīvā uzvedība nav nekas labs, bet pusaudžiem tā var būt pat postoša. Nevērīgā attieksme pret dusmām liek viņam spert daudzus neapdomīgus soļus, protestējot ar sliktām atzīmēm, narkotisko vielu lietošanu, grūtniecību, noziegumiem un pašnāvības mēģinājumiem. Protams, šādai uzvedībai var būt arī citi iemesli, citi cēloņi, taču pasīvi agresīvas uzvedības tendence ir ļoti nopietna parādība, kas arvien vairāk izplatās pusaudžu vidū.

Ir nācies satikt pusaudžus, kuriem ir sliktas sekmes mācībās, jo viņu vecāki kļuvuši nepieejami, pārmērīgi emocionāli reaģē, izturas ar neiecietību.(8,28)