Parastās vardes izskats.
Latvijā sastopamas četras varžu sugas. Visbiežāk sastopama parastā varde. Tai ir mainīga krāsa, parasti brūngana mugura ar tumšiem plankumiem. Atšķirībā no zaļajām vardēm ķermeņa virspuse nekad nav zaļa un galvas sānos pāri acij un bungplēvei stiepjas tumšs plankums.
Parastā varde ir viens no visplašāk izplatītākajiem abiniekiem Ziemeļeiropā un arī- Latvijā. Viņas areāls stiepjas vēl aiz polārā loka. Parastā varde dzīvo mitrās vietās. Parasto vardi var sastapt itin bieži, dažkārt pat visai tālu no ūdenstilpnēm. Tā dzīvo visdažādākajos biotopos ar dažādu mitruma režīmu ūdens tuvumā- krūmājos, mežos, pļavās, purvos, dažādās urbanizētās teritorijās. Aktīva krēslā un naktī. Parastā varde dienā izmanto dažādas slēptuves. Ziemo tekošos ūdeņos, ur var veidot grupas. Var ziemot arī uz sauszemes- alās, satrunējušos kokos, lapu kaudzēs un citur.
Rudenī, kad temperatūra pazeminās līdz + 5ْ C, vardes pulcējas pa vairākiem desmitiem vienkopus un gatavojas ziemošanai. Tās ziemo līdz dibenam neaizsalstošos ūdeņos, straujās upītēs, dziļākos notekgrāvjos un kūdras purvos. Vardes paslēpjas zem akmeņiem un pārkareniem krastiem vai augājā, parastā varde parasti nemēdz ierakties dūņās.
Pieaugušās vardes lielāko dzīves daļu pavada uz sauszemes. Ūdenī viņas atgriežas tikai tādēļ, lai izvairītos no
Parastā varde ir ļoti laba tāllēcēja. Pa sauszemi parastā varde pārvietojas lēcieniem, ūdenī labi peld un nirst.
Parastā varde vairojas galvenokārt pavasarī. Jau aprīļa pirmajā pusē, kad ledus vēl vietām nav nokusis, nārstot sāk brūnās vardes. Latvijā ir divas brūno varžu sugas- parastā varde un purva varde. Abas brūno varzu sugas ir grūti izšķiramas, izņēmums ir nārsta laiks, kad purva varžu tēviņi neskatoties uz savu dabisko seksuālo orientāciju ir zilgani vai sudrabaini krāsoti.
Parastās vardes dzīves cikls sākas pēc tēviņa un mātītes pārošanās. Tēviņi ar zemu, rūkšanai līdzīgu kurkstēšanu aicina mātītes. Skaņas rodas plūstot pāri balss saitēm. Skaļākajām vardēm ir rezonatori, kas piepūšas ar gaisu līdzīgi kā baloni. Šī kurkstēšana ir domāta arī tam, lai atvairītu sāncenšus. Viņas pārošanās laikā iznērš vairākus tūkstošus ikru, kas veido peldošas pikas. Apmēram pēc desmit dienām no olām izšķiļas kurkuļi, kuri elpo ar žaunām, viņiem nav kāju, bet ir aste. Siltās ūdenskrātuvēs kurkuļi attīstās par vardītēm 6 nedēļu laikā, bet aukstākos ūdeņos tas var ilgt pat līdz 4 mēnešiem. Kurkuļi dzīvo un barojas ūdenī. Sākumā kurkuļiem izaug pakaļējās kājas, tad- priekšējās kājas, un izzūd aste. Beidzot pieaugušām vardēm attīstās plaušas. Pieauguši abinieki elpo ar plaušām un caur ādu, tiem ir izveidojušās kājas. Viņas pamet ūdeni, lai barotos uz sauszemes.
Vardes nebrīvē dzīvo pietiekami ilgi, aptuveni 10 līdz 15 gadu, bet krupji mēdz sasniegt pat 30 gadu vecumu. Protams, ja tās tiks turētas un barotas pareizi.
Temperatūrai pazeminoties, pazeminās arī parastās vardes barošanās intensitāte. No trim abinieku sugām- parastais krupis, parastā varde un dīķa varde- visrijīgākais izrādījās parastais krupis, bet vismazāk rijīga izrādījās dīķa varde.
Parastās vardes krāsojuma maiņu ietekmēja apkārtējās vides krāsojums, kā arī- mitrums.
E. Nagle, R. Gribuste „Bioloģija 8. klasei” Lielvārds
Deivids Bērnijs „Dzīvnieki” Zvaigzne ABC
„Skolēna enciklopēdija” Zvaigzne ABC
„Rīgas Balss” Piektdiena, 2. jūnijs, 2000. gads.
„Rīgas Vēstis” 12/ 2003
„Vides Vēstis” 5/ 1999
htpp://latvijas.daba.lv/scripts/db/saraksti/saraksti.cgi?d=raapinieki
htpp://latvijas.daba.lv//dzivnieki/hordainhi/raapinieki/
htpp://www.wsfz.com/audenttxt.html
