„Vecvārdi grāmatā Mērnieku laiki”

1. Ir beiguši eksistēt to apzīmētie jēdzieni, piemēram, olekts, sieksts, dzimtbūšana. Šos vārdus dēvē par historismiem.

2. Jēdzieni ir saglabājušies, bet to apzīmēšanai radīti jauni vārdi: bāliņš – brālis, diet – skriet, zūdīties – gausties, kamieši – pleci u.c. šādus vārdus sauc par arhaismiem.

Tomēr ir jāpiebilst, ka ir arī vārdi, kas pēc neilgas nozušanas, atkal parādās lietoto vārdu krājumā. Šeit seko labs piemērs ar vārdu pagasts, kas tika uzskatīts par vecvārdu, bet nu jau atkal tiek lietots, lai apzīmētu mazākas administratīvi teritoriālas vienības nosaukumu.

Latviešu literatūras klasiķu, kā šajā gadījumā brāļu Kaudzīšu (Reinis un Matīss Kaudzītes), grāmatā „Mērnieku laiki” bieži tiek lietoti vecvārdi. Laikā, kad tapa brāļu Kaudzīšu darbs, bija svarīgi attēlot latviešu zemnieku dzīvi šajā konkrētajā laikā, kad arī sekojošie vārdi, kas nu jau kļuvuši vairs tikai par vecvārdiem, tika lietoti lielā mērā un bija neatņemama lietojamās leksikas sastāvdaļa.

Lūk, nedaudz vecvārdu, kurus man izdevās atrast, pārlasot brāļu Kaudzīšu grāmatu „Mērnieku laiki”:

Mīkstnieks – cilvēks, kurš pieradis mīkstā guļvietā gulēt.

 „.. viņam jau nav liemaņos neviena paša rada.”

Diližanks – rati, kuri domāti cilvēku pārvadāšanai, taču no parastās karietes atšķīrās ar to, ka tiem bija jumti.

Omnnibuss – Kaut kas līdzīgs karietei un diližanksam, tomēr ar lielāku ietilpību, paredzēts lielāka skaita cilvēku pārvadāšanai, lielāku attālumu braukšanai, turklāt par samaksu.

Suseklis – sūknītis, ar ko nosusināt kaut ko izlietu, bet šajā gadījumā domāts ir linu apstrādes rīks.

Dzirkles – šķēres, ar kurām var krūmus apgraizīt vai matus nogriezt (atkarīgs no dzirkļu lieluma).

iedevās laulībā – „iestūrēja” laulības ostā; apprecējās; salaulājās.