V Eglītis

Viktors Eglītis ir viens no vismazāk apzinātiem latviešu rakstniekiem, lai gan pirms simt gadiem viņa vārds bija gandrīz visu literāro diskusiju centrā, viņu ar pilnām tiesībām uzskatīja par modernisma ieviesēju Latvijā. Bet jau pagājušā gadsimta 20.gadu otrajā pusē viņš zaudēja savu literārā vadoņa lomu, viņa darbiem pietrūka novatoriskā spilgtuma un tos publicēja arvien mazāk. Pēc rakstnieka traģiskās bojāejas čekas moku kambaros viņa vārds bija pilnīgi izsvītrots no latviešu literatūras.

Latviešu dekadents pirmais, kas nāk prātā, pieminot V.Eglīša vārdu. Pirmie V.Eglīša soļi, ienākot latviešu rakstniecībā, bija izcili veiksmīgi. Viņam bija tikai 21 gads, kad žurnāls „Austrums” publicēja viņa pirmo dzejoli, kuram sekoja daudzi citi.

Stāsti, kas radušies no 1899. 1901.gadam, pamatā pieder reālismam ar spēcīgām impresionisma iezīmēm un turpina latviešu literatūrā izkopto zemnieku dzīves tēlojuma līniju.

V.Eglīša varoņi lielākoties nav apmierināti ar savu pelēko dzīvi, sapņo par izglītību, meklē augstāku dzīves mērķi, tomēr īsti šo mērķi neapjauš. Viņi dzīvo saspringtā, nervozā gaisotnē, viņu tagadējā dzīve tiem šķiet kā pagaidu eksistence, sagatavošanās kaut kam nākotnē. Eglītis savus varoņus aizved prom no tēva sētas, ieved lielpilsētas Pēterburgas un Maskavas vidē, bet arī tur turpinās viņu nervozie, nenoteiktie meklējumi.