Vēja Ziedi: stāsts par cerību

Šis stāsts ir par mīlestību, uzticību un cerību. Tas ir viegls un aizraujošs, tomēr tam cauri vijas kāds pagātnes noslēpums. Tas ir stāsts par pirmo mīlestību, pirmajām cerībām un pirmo vilšanos.

Liela nozīme stāstā ir vijolei, tās stīgām. Būtu labi ja pati vēlreiz pārdomātu vijoles nozīmi šajā stāstā. Tici man tai ir liela nozīme. Man likās, ka gan dvēseles stīgas, gan vijoles stīgas ir kaut kas tuvs un radniecīgs, to vārdos nevar izteikt, bet ar sirdi tomēr var just. Tās abas trīsēja mīlestībā.

Liela nozīme ir arī naktij kad vijoles stīgas pārtrūka tās samirka, kad puisis skrēja pakaļ meitenei. Te ir divas idejas: satrūka vienas stīgas (vijoles) un ietrīsējās citas dvēseles (tas ir mans variants), bet daudzi klasē saprata, ka vijoles stīgas satrūka vēstot šīs mīlestības slikto iznākumu, to ka tā nav lemta. Izvēlies, kurš no šiem variantiem ir pieņemamaāks tev.

Vēl mani piesaistīja beigas. Tajās neviens nenomira!!!! Beigās izrādījās, ka Spodris un Rasma ir brālis un māsa, tāpēc viņu mīlestība nevar plaukt.

Ja nemaldos tajā vakarā zvanīja kapsētas zvans ne jau Spodra nāvi tas zvanīja, bet mīlestības nāvi.