Vekseļtiesības: vēsture, vekseļa jēdziens un pielietojums

Lielākas iespējas izmantot vekseļus ir starptautiskajā tirdzniecībā un darījumos, īpaši tas attiecas uz tratu. Taču tieši šai jomā vekseļu izmantošana Latvijas mērogā ir nepietiekami apzināta.

Par vekseļu dzimteni uzskata viduslaiku Itāliju. Vekselis tirdzniecībā eksistē jau gandrīz 700 gadu. Tas nav radies pēkšņi sakarā ar kādu notikumu, bet saistīts ar vispārējo naudas apgrozību viduslaikos.

Pats nosaukums “vekselis” (Wechsel – Brieff, lettera di cambio, lettere de chage, bill of exchange) norāda, ka vekseļa attīstība ir saistīta ar maiņu, t.i., ar naudas maiņu. Tādējādi ir skaidrs, kāpēc vekselis dzima viduslaiku Itālijā – tur naudas mainīšanai tajā laikā bija sevišķa nozīme.

Viduslaiku pirmās puses beigās Itālija, it īpaši Ziemeļitālija, sastāvēja no daudzām mazām, patstāvīgām un tirdznieciski samērā spēcīgām valstīm, kurām katrai bija sava naudas sistēma. Šo valstu kontrolē bija visa nozīmīgākā tirdzniecība ar pārējo Eiropas daļu, Austrumiem, kā arī Ziemeļāfrikas piekrasti. Itālijā gan tirdzniecības ceļā, gan arī kā pāvesta desmitā tiesa no vasaļvalstīm ieplūda milzīgs skaits svešzemju naudas vienību. No visām pusēm ieceļoja daudz svētceļnieku, laimes meklētāju, jo šī vieta kā tā laika dižākais Eiropas kultūras centrs pievilināja dažādus cilvēkus, un, protams, līdz ar to Itālijā koncentrējās arī citu valstu valūta. Situāciju sarežģīja tas, ka naudas regālijas tiesības (tiesības kalt naudu) piederēja pat atsevišķām pilsētām, kas samērā plaši to izmantoja, palielinot vai samazinot pēc sava ieskata naudas vērtību ar naudas masas daudzumu, kvalitāti vai dažādu metālu sakausējumu attiecību monētās. Tāpēc dažkārt vienādi naudas nosaukumi nebūt nenozīmēja to vērtību identiskumu. Šāda situācija veicināja tāda amata kā naudas mijēja attīstību. Naudas mainītājiem bija jābūt ļoti plašām zināšanām par sarežģītajām naudas attiecībām, to veidiem, tiem bija jāprot pārbaudīt naudas īstumu, atšķirt viltotas monētas no orģināliem. Lai naudas mijēju kantori varētu darboties, šiem tirgoņiem bija jābūt samērā lielam kapitālam un dažādu valūtu rezervēm. Tā pamazām izveidojās naudas mijēju kantori, kas ar laiku mēdza apvienoties un kuru īpašnieki sastāvēja dažādās brālībās atsevišķās pilsētās un valstiņās, kuras vadīja kompanjoni, kas bieži vien bija arī radinieki. Sākotnēji nauda tika mainīta tieši, klientam vienojoties par naudas attiecību ar tās mijēju, turklāt neviena puse otrai neko neuzticēja, t.i., šim darījumam nebija nekādu kredīta pazīmju. Tāpēc netika veikti nekādi rakstveida pasākumi, jo nauda pārgāja no rokas rokā. Ar laiku atbilstoši savai specifiskajai sagatavotībai, savam mantiskajam, sociālajam un reizēm pat politiskajam stāvoklim naudas mijēji varēja ne tikai mainīt naudu, bet arī pārņemt tādu funkciju kā naudas pārvedumus no vienas vietas uz otru. Arī šajā gadījumā notika naudas maiņa, taču tā bija naudas maiņa ar pārvedumu. Tādā veidā naudas mainītājs, saņemot naudu, neizdeva tās ekvivalentu tūliņ, bet apņēmās to izdot vai nu pats, vai caur savu kompanjonu vēlāk, nevis apmainīšanas vietā, bet tur, kur klientam nauda bija vajadzīga samaksāšanai. Tas bija izdevīgi tirgotājam, jo zuda nepieciešamība ņemt līdzi garajos, bīstamajos ceļos skaidru naudu. Šāds naudas pārvedums notika, mijējam izdodot notāra apliecinātu kvīti par saņemto naudu, ar kuru viņš apņēmās šo naudas summu samaksāt nolīgtā citā vietā un laikā personīgi vai caur trešo pusi (parasti citu naudas mijēju otrā valstī vai pilsētā), ar kuru tas sazinājās. Līdz ar to šajā darījumā parādās kredīta moments un rakstveida dokuments kā vienkārša vekseļa prototips.