Vēlīnā renesanse, manierisms
Manierisms - šis intriģējošais jēdziens vēsturiska laikmeta, pasaules izjūtas un vienojoša stila sistēmas apzīmējumam ir dzimis tikai 20. gs. estētikā, un mākslas zinātnē tas ticis pacelts gan vesela perioda nozīmē starp gotikas un baroka laikmetu, gan arī piezīmēts, pasludinot to tikai par dekadentisku renesanses izskaņu, stilistisku strāvojumu vai arī virzienu pretrunīgajā jauno laiku veidošanās kultūrā.
Termina nozīmē jēdziens "manierisms" radies 20. gs. pirmajā pusē. Tas atvasināts no itāļu un franču valodas vārda "maniera" un ticis attiecināts uz Eiropas mākslu laika periodā no 1515. līdz 1610. gadam. Lai identificētu un analītiski izvērtētu šā jēdziena saturā ietilpināmu kultūras faktu, ir jāuzņemas risks aplūkojamo mākslinieciskās jaunrades rezultātu iekļaut arī vārdkopu "manierismam piederīgs" apzīmējamā parādību sistēmā.
1988. g. Londonā izdotajā "Mākslas terminu vārdnīcā", aplūkojot Eiropas mākslu laikā no 1515. līdz 1610. gadam, par manierismu aprakstoši sacīts, ka "tam ir raksturīgs stilistisks artistiskums un tieksme pēc raibiem efektiem". Sasniegtas arī būtiskas manierisma formālās pazīmes: kontraposts, pārspīlēti pagarinātu ķermeņa proporciju lietojums, neirotisks satraukums, formas elementu un virtuozas tehnikas prevalēšana pār ezoteriski ievirzīto saturu.
"Manierisms" salīdzinājumā ar pārējiem aprakstošajiem stilu nosaukumiem - gotika, renesanse, baroks utt. - ir sevišķs mākslinieciskās sistēmas apzīmējums un ar izskaņu "-isms" jau semantiski pauž parādības estētisko dabu. Tas rosina manierismu uztvert līdzīgi citiem 19. un 20. gs. virzieniem, it kā tam būtu noteikta strāvojuma daba, konkrēts manifests un pašpārliecinātība, ka tas attiecināms uz konfliktsituāciju nesenas pagātnes mākslā.
Viens no būtiskākajiem renesanses estētikas kvalitatīvo pārmaiņu rādītājiem bija mākslinieciskais un teorētiskais strāvojums, kas ievirzīja mērķi atspoguļot apceres par mākslu un attiecības starp mākslinieku kā radītāju un mākslas darbu kā cilvēkā un dabā materializētu dievišķo ideju. Tas ir cilvēku uzmanības centrā nonākušais manierisms, kas renesanses neoplatonisma filozofijas garā atrisina ideju un to objektivizācijas jautājumu, atzīst, ka apriori idejas piemīt vienīgi Dievam, kurš domā un rada, bet cilvēkam tās dotas sarežģītā materiāli jutekliskā formā. Idejas vēl eksistē arī dabā, kur tās mājo bez apziņas. Mākslinieks šajās attiecībās ir medijs, kas domā, konstruē un materiāli pārrada savā jutekliskajā pieredzē apgūtās idejas, kuras, būdamas Dieva dotas, iemieso absolūtu formu. Šādu radošā procesa motivācijas pavērsienu teorētiski apcerējuši Džovanni Paolo Lomanco un Federiko Cukaro - itāļu mākslinieki un praktiķi. F. Cukaro izvirza priekšstatu par iekšējo zīmējumu, kas māksliniekā ir tik bagāts...
