Vēlīnā renesanse - Ticiāns
Vēlīnās renesanses meistars un viens no Venēcijas mākslinieku spilgtākajām personībām Ticiāns (Titian, īst. v. Ticiāno Večellio; 1487/90 1576) sākumā mācījās pie brāļiem Bellīni, vēlāk pārgāja pie Džordžones un kļuva par viņa palīgu. Tādēļ bieži vien mākslas vēsturniekiem grūtības rada Džordžones un Ticiāna darbu nošķiršana. Zināms, ka Ticiāns uzgleznoja līdz galam Džordžones iesākto "Dusošo Venēru", jo Džordžone krita par upuri 1510. gada mēra epidēmijai. Ticiāns, lai viņu nepiemeklētu līdzīgs liktenis, no mēra pārņemtās Venēcijas uz laiku aizbrauca uz Paduju.
Viens no nozīmīgākajiem Ticiāna sākuma perioda darbiem ir "Ķeizara dinārs" (1515 1520), kurā Ticiāns meklējis savu interpretāciju gaismas un tumsas, labā un ļaunā nebeidzamajai cīņai. Leģenda stāsta, ka, gribēdams Kristu pazudināt, jūdu farizejs rādījis Kristum naudas gabalu dināru un jautājis, kurai varai baznīcai vai ķeizaram vispirms lai maksā nodokli. Ja Kristus atbildētu, ka vispirms ķeizaram, viņu varētu pasludināt par atkritēju no baznīcas ķeceri. Ja Kristus dotu priekšroku baznīcai, viņš būtu valsts varas ienaidnieks. Ticiāna attēlotais Kristus, liekas, redz cauri šī farizeja liekulīgajai pazemībai un glūnīgajam skatieniem, jo Kristus norāda uz dināru, teikdams: "Dodiet Dievam, kas Dievam pienākas, un ķeizaram, kas ķeizaram pienākas." Tāds ir Bībeles leģendas sižets. Arī Ticiāns, tāpat kā daudzi dižrenesanses gleznotāji, Kristus tēlu šeit citu personāžu vidū akcentē tikai ar spilgtu psiholoģisko raksturojumu, izceļot viņa cēlsirdību, cildenumu un dvēseles spēku.
1516. gadā pēc Džovanno Bellīni nāves Ticiāns viņa vietā kļuva par Venēcijas galveno gleznotāju un divus gadus vēlāk (1516 1518) uzgleznoja savu "Asuntu" ("Sv. Marijas debesbraukšana") milzīgo, gandrīz 7 metrus augsto altārgleznu Sv. Marijas Brāļu (Santa Maria dei Frari) baznīcai Venēcijā. Tā ievadīja jaunu posmu brieduma gadus mākslinieka daiļrades attīstībā.
"Asunta" ar savas ieceres grandiozo vērienu, kompozicionālās uzbūves dinamiku, ar piesātināto zilo un sarkano krāstoņu mirdzumu un svinīguma piestrāvoto noskaņu pārsteidza laikabiedrus. Dievmātes jutekliski skaistā seja, valgās, mirdzošās acis un puspievērtā mute dažiem askētiskiem baznīctēviem tolaik pat likās pārāk pasaulīga un grēcīga.
Arī citos šī posma darbos Ticiāna daiļradē dominē renesanses humānistiskie ideāli interese par cilvēku, prieks par šīs zemes dzīvi. Gleznā "Marijas ievešana templī" saviļņo ne tik daudz galvenā sižeta risinājums: sīka, trausla pusaudze kāpj pa milzīgām tempļa kāpnēm. Apakšā uz ielas ļaužu pūlī palikuši viņas tuvinieki, kaut kur tālu priekšā kāpņu augšgalā viņu gaida svešie priesteri. Cilvēkbērns dodas pretim nezināmajai dzīvei. Saviļņojoši brīnišķīga liekas gleznas priekšplānā izvirzītā, bet ar sižetu pilnīgi nesaistītā sēdošā sieviete ar olu grozu. Cik labam dzīves vērotājam vajadzēja būt māksliniekam, lai tik patiesā spilgtumā fiksētu šādu vienkāršu tautas dzīves detaļu!
