Velns un citi ļaunie latviešu mitoloģiskie tēli

Raksturojums Velns esot melns, pār visu miesu spurains, ar platu galvu, stāviem ragiem, sarkanām, degošām acīm; tam esot kuprains deguns, līki nagi, govs aste. Viņa svārki esot sarkani, taisīti pēc vācu modes. Velns latviešu mitoloģijā ir viens no sarežģītākajiem personāžiem. Velna mitoloģisko atveidi latviešu folklorā nosacīti var iedalīt trijos slāņos. Pirmkārt, Velns rādīts kā Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos, kā arī tuvs Dieva kaimiņš. Otrkārt, Velns ir aktīvs līdzstrādnieks latviešu zemniecības ikdienas gaitās. Treškārt, Velns ir nieierobežota ļaunuma iemiesojums, visās cilvēces sadzīves sfērās sastopams spēks, pilnīgs pretstats Dievam. Pasakās, teikās un nostāstos Velnam piedēvētās īpašības nereti ir savstarpēji savijušās. Velna milzu fiziskais spēks, kā arī vientiesība un muļķība vienā un tai pašā pasakas tipā nereti rodama kopā ar spilgti izteiktu ļaunumu un viltību. Tiklab vientiesīgais, cilvēka apmuļķotais, kā arī viltīgais Velns simboliski sevī ietver dabas neaprēķināmo stiprumu. Velns gan apgrūtina, gan maldina un muļķo cilvēku, taču beigās izrādās, ka cilvēki arvien ir pārāki par Velnu izdomā un atjautībā. Mazāk ļaunā Velna pazīmju Velnam ir tanīs pasakās, kur tas ierodas pie ganuzēna vai arī kur drosmīgais, bet nabadzīgais zemnieka puisis salīgst pie Velna par kalpu. Velnam ir ciešs sakars ar akmeņiem un kokiem, sevišķi ar tiem, kas aug tumšās un mitrās vietās. Velnu min saistībā arī ar pretēja augšanas veida koku – ozolu. Velns slēpjas ozolā vai tā dobumā no sava niknākā ienaidnieka Pērkona. Velna ciešo saikni ar dzīvniekiem un īpaši mājlopiem apliecina tā ārējā izskata attēlojumi latviešu folklorā. Daudzās pasakās Velnam ir govs vai zirga (dažkārt arī āža vai gaiļa) kājas, ragi pierē un lopa aste. Abu baltu tautu pasakās Velns attēlots saistībā ar celmu.

Lodāja pa zemi, pārbaudīdama Velnam atstātos labumus, un daudz citu.

Bieži parādās kā melna Čūska. Iespējams, tieši viņa ir tā, kas 'vidū jūras uz akmeņa" maļ melnos miltus. Nakts ir visīstākais Joda un viņa spēku darbošanās laiks. Tālab, naktī braucot, jāaizņemas Dieva (gaišās dienas debess) rati, jo tie vienīgie brauc tik klusu, ka Joda melnie suņi tos nemana, nedzird un nerej. Par Jodiem tautā sauc arī ziemeļblāzmu kāvus. Asins sārtās kāvu debesis ieraugot, ļaudis sacījuši: ,,Jodi kaujas karavīru dvēseles kaujas". Par Jodu mēs maz vairs ko zinām, jo līdz ar kristietības ienākšanu daudzviet viņa lomu tautas atmiņā ieņēmis Velns. Bet patiesībā šiem diviem tēliem ir ļoti atšķirīgas nozīmes. Ja Velns ir cēlies no pazemes, no Veļu valstības, tad Jods allaž ir. saistīts ar debesīm, ir debesu parādība.